Cilvēks eksistenci pasaulē var nodrošināt vairākos veidos – dzīvojot no dzimtas kapitāla, esot pats sev darba devējs un veicējs, kā arī nopelnot iztiku pie saimniekiem. Darba devēja un ņēmēja attiecības ļaužu starpā visvairāk izplatītas, tādēļ allaž aktuāli ir bijuši jautājumi par to, kas nosaka darba atalgojuma apmēru, kādi apstākļi to ietekmē, kā sekmēt darba cenas pieaugumu, un kas liek tai sarukt. Darba alga ir ne vien iztikas avots, kas iespaido strādnieku materiālo labklājību un sociālo stāvokli, bet arīdzan valsts ekonomiskā līmeņa raksturotāja.
Atalgojuma pētījumiem pievērsušies ne tikai mūsdienu ekonomisti, bet arī ievērojami pagātnes domātāji. Ādams Smits darba algu skata saistībā ar sava laika saimniecisko dzīvi, skaidro tās dabisko izcelšanos, atkarību no cenu faktora, valsts ekonomiskās attīstības pakāpes, kā arī darba devēja interesēm.
Darba mērķis ir lasītāju iepazīstināt ar ekonomista Ādama Smita darba algas teoriju un būtiskākajām atziņām.
Darba produkts ir dabisks atalgojums, samaksa par darbu.
Sabiedrības pirmsākumos, kad zeme tika sadalīta privātīpašumos un uzkrājās kapitāls, viss darba produkts piederēja strādniekam, jo nevajadzēja dalīties ne ar zemes īpašnieku, ne saimnieku.
Ja tāds stāvoklis saglabātos, darba alga pieaugtu, palielinoties darbaspēkam un darba dalīšanai. Visas preces paliktu arvien lētākas. To izgatavošanai vajadzētu arvien mazāku darba daudzumu un tādēļ preces, kuru izgatavošanai vajadzīgs vienāds darba daudzums, dabiski varētu aizvietot, tā arī līdzīgā veidā tās varētu nopirkt ar mazāku darba produktu.
Kaut gan patiesībā visi ražojumi paliktu lētāki, sākumā liktos, ka daudzas preces, tā kā tās tiek aizvietotas ar lielāku skaitu citu ražojumu, palikušas dārgākas. Pieņemsim, piemēram, ka vairākās ražošanas nozarēs ražošanas jauda palielinājusies 10 reizes vai darba dienas laikā var izgatavot 10 reizes vairāk nekā agrāk, taču noteiktā atsevišķā darba nozarē ražošanas jauda palielinājusies tikai 2 reizes vai darba dienas laikā tagad var izgatavot tikai 2 reizes vairāk nekā agrāk. Tomēr tāds pirmatnējais sabiedrības stāvoklis, kad strādnieks saņēma pilnu sava darba produktu, nevarēja saglabāties, jo zeme pārgāja privātīpašumā kā kapitāla uzkrājēja. Tāds lietu stāvoklis palika pagātnē jau laikus, pirms tika sasniegti lieli panākumi ražošanā. …
