Pamatojuma pienākums izriet no Latvijas Republikas Satversmes 1.panta un pamatojuma princips saistīts arī ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu, kas nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses taisnīgā tiesā. Princips ir cieši saistīts ar pušu vienlīdzības principu, jo iestāde un indivīds atrodas nelīdztiesīgā stāvoklī un iestādei parasti ir izņēmuma tiesības piekļūt visiem lietas materiāliem, tāpat arī ārējiem un iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus tā piemēro un ir pilnībā apguvusi, tātad citiem dalībniekiem tāda iespēja tiek dota ar pamatojuma starpniecību.
Eiropas Savienībā pamatojuma princips ir nostiprināts Eiropas Savienības dibināšanas līguma 253. (iepriekš 190.) pantā un tas palīdz tiesai, dalībvalstīm un indivīdiem pārbaudīt Eiropas Padomes un Komisijas lēmumus. Eiropas Savienības tiesa pārbauda principa ievērošanu ne vien Eiropas Savienības institūciju izdotajos aktos, bet arī dalībvalstu aktos.2
Latvijas Administratīvā procesa likums nosaka, ka, pieņemot rakstveida administratīvo aktu, tajā ir jāietver pamatojums un sevišķi ir jāizdara lietderības apsvērumi.3
Iestāde administratīvo aktu pamato ar:
1. Satversmi;
2. likumiem;
3. Ministru kabineta noteikumiem;
4. pašvaldību saistošajiem noteikumiem;
5. starptautisko tiesību vai Eiropas Savienības (Kopienu) normām;
6. vispārējiem tiesību principiem.
Pamatojumā jānorāda ārējā normatīvā akta pants, tā daļa, punkts vai apakšpunkts. Iestāde var izmantot argumentus, kas izteikti publicētos tiesas spriedumos, juridiskajā literatūrā, kā arī citā speciālajā literatūrā.4
Administratīvā procesa likuma 67.panta piektā daļa nosaka, ka iestāde nedrīkst pamatot administratīvo aktu ar iekšējo normatīvo aktu un iestādei, piemērojot iekšējo normatīvo aktu, administratīvā akta pamatojumā jānorāda iekšējā normatīvā akta izdevējs, izdošanas datums, nosaukums un piemērotā tiesību norma, tādai norādei ir informatīvs raksturs.
…
