Administratīvās tiesības vēsturiski radās līdz ar valsti. Valsts attīstība sekmēja administratīvo tiesību attīstību un tās kalpoja valsts un sabiedrības savstarpējo attiecību regulēšanai. Valsts noteica administratīvās tiesības, bet arī šīs tiesības noteica valsts virzību. Administratīvās tiesības veido tiesību normu sistēmu, kas regulē publiskās administrācijas darbību un pār to īstenoto kontroli.
Publiskās tiesības (publicus – sabiedrisks, vispārīgs, atklāts) regulē attiecības starp valsti un personu, nosaka to publiskās tiesības un pienākumus. Publisko tiesību galvnais uzdevums ir līdzsvarot indivīda un sabiedrības intereses, vienlaicīgi nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos indivīda brīvībās. Viena no pusēm ir valsts, otra - fiziska persona vai privāto tiesību juridiskā persona.
Publiskās tiesības ir tāda sfēra, no kuras ir atkarīga sabiedrības, valsts, organizēto grupu, korporāciju, apvienību un pilsoņu eksistence, funkcionēšana un attīstība. Publiskās tiesības izpaužas attiecībās starp valsti un personu, kur pastāv pakļautības attiecības. Kā viena no pusēm publisko tiesību attiecībās vienmēr uzstājas valsts vai kāda tās institūcija (amatpersona), kurai piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras, bet no otras puses fiziskā persona vai privāto tiesību juridiskā persona. Tiesisko attiecību puses publiski tiesiskajās attiecībās darbojas kā juridiski nevienlīdzīgas (personai ir jāmaksā nodokļi, tā var saņemt pensiju tādā kārtībā un apmērā, kā to nosaka tiesību akti, nevis tā, kā pati to vēlas). Persona pati nevar atteikties no uzlikto publisko pienākumu pildīšanas, (piemēram, nodokļu maksāšanas). …
