Nobeigums
Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā noteiktajā administratīvā akta definīcijā ir 113 vārdi. Turklāt definīcija, būdama ļoti apjomīga, tā arī nepaskaidro, vai, piemēram, uzziņa par savām tiesībām ir administratīvais akts un kas ir starplēmumi. Atbilstoši loģikas likumiem definīcijas ar 20 un vairāk vārdiem ir uzskatāmas par mazefektīvām, jo pilda nevis definīcijas funkciju, bet apraksta attiecīgā priekšmeta saturu, tāpēc šādas definīcijas ir grūti uztvert. Kā veiksmīgu administratīvā akta definēšanas piemēru var minēt Portugāles un Vācijas administratīvā akta definīciju
Tiesu praksē ir atzīts, ka iestādes faktiskā rīcība atbilst tām pašām pazīmēm, kam administratīvais akts, vienīgi faktiskā rīcība ir vērsta uz faktisko, nevis tiesisko seku radīšanu. Savukārt publisko tiesību līgumu no administratīvā akta norobežo pēc tā, vai līguma dalībnieki var un vēlas atbilstoši savstarpējiem un saskanīgiem gribas izteikumiem slēgt līgumu. Pretizpildījuma konstatācija nenozīmē, ka pastāv līgums, jo tie var būt arī administratīvā akta nosacījumi. Kā arī būtiski nošķirt administratīvo aktu no uzziņas, kas ir veids, kā persona, pirms vēl valsts nav nodibinājusi publiski tiesiskās attiecības administratīvā akta veidā (tātad, realizējot publisko varu), var uzzināt kompetentās iestādes viedokli attiecīgajā jautājumā.
Jāsecina, ka normatīvajos aktos netiek norādīts uz visām iespējām, kā atrisināt tiesiskos strīdus, tādējādi praktiski sašaurinot iespējamo metožu izmantošanu. Lai paplašinātu un padarītu populārākas arī citas metodes, ne tikai ārpustiesas apstrīdēšanu un tiesu, normatīvajos aktos vai kā citādi būtu jāuzsver, ka pastāv arī citas metodes, kā tiesisko strīdu iespējams atrisināt. Par piemēru būtu ņemama starptautiskajos dokumentos iedibinātā prakse, ka tiesa kā tiesiska strīda risināšanas mehānisms nav prioritāra. Nedrīkstētu lēmuma par metožu izmantošanu pieņemšanu atstāt tikai iestādes ziņā. Būtu jānodrošina tāda sabiedrības informētība par strīdu risināšanas metodēm, ka privātpersona vēlētos meklēt tiesiskā strīda risinājumus, pati varētu piedāvāt konkrēto metodi vai ar iestādi uzsākt diskusiju par kādas metodes izmantošanu. Lai sekmētu privātpersonas vēlmi izmantot alternatīvās metodes, likumdevējam būtu jālabo Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma attiecīgās tiesību normas un jāparedz, ka juridisko palīdzību sniedz arī gadījumos, kad strīdu izšķir, izmantojot alternatīvus strīdu risināšanas mehānismus.
…
