Līdz šim nebiju ļoti iedziļinājies teritoriālās reformās, kuras valsts veic. Taču lasot un iedziļinoties dažādos materiālos, un mēģinot saprast jēgu, atcerējos bērnībā bieži dzirdēto pasaku par kungu, kurš izkala čiku.
Patlaban valstī paralēli tiek veiktas trīs dažādas reformas. Administratīvi teritoriālā reforma, kura paredz novadu veidošanu, apvienojoties vairākiem pagastiem (102+1 modelis), sastopas ar pretestību no pagastu puses, kuriem nav precīzu argumentu, kādus labumus apvienošanās nesīs. Otrā - valsts pārvaldes reforma, kuras laikā tiek plānots sakārtot valsts pārvaldes struktūras. Kā trešais jāmin valsts iedalījums piecos plānošanas reģionos (4+1 modelis), kuru mērķi ir sagatavot kopīgus sadarbības projektus dažādu fondu finansējuma piesaistei reģionu attīstības plānu īstenošanai.
Kaut arī valstī paralēli tiek veiktas trīs dažādas reformas, šīs trīs reformas ir jāskata vienotā kontekstā, un jāizvērtē ieguvumi, ko tās dos iedzīvotājiem un valstij. Reģionālā attīstība ir jābalsta uz spēcīgu reģionu centru – lielo pilsētu – attīstīšanu, kas dotu stimulējošu efektu visam reģionam.
Tomēr, ja jāatzīstas, tad jābūt lielam profesionālim šajā jomā, lai pilnībā izprastu visas trīs reformas, no kā tās cēlušās un kā tās beigsies. Lielākoties to ir grūti izdarīt, jo trūkst informācijas. Internetā, kurš mūsdienās dod pat 70% informācijas var atrast lielākoties atsauces no tām personām, kuras ir vistiešākajā mērā pakļautas šīm reformām, tādējādi nevar spriest par objektivitāti. Situāciju sarežģī tas, ka nav stingri formulēts valsts viedoklis.
Savā darbā mēģināšu savākt un pēc iespējas izanalizēt gan teorētisko, gan praktisko daļu, kas saistīta ar pašvaldībām piedāvāto reformu modeļu īstenošanu. Tādējādi uzskatu, ka spēšu apgūt un izprast reformas būtību.
Reformas nepieciešamība atspulgs
Ar Eiropas Savienību saistītie aspekti
Eiropas Savienība (ES) ir noteikusi savu reģionālās politikas mērķi – panākt, lai iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sasniegtu ES līmeni, turklāt būtu vienmērīgi izlīdzināts visos valsts reģionos. Kā to darīt – pēc ES domām un cik no tās rīcības var saprast tā, ir katras valsts iekšējā lieta.
Latvijā pēc statistikas datiem IKP uz iedzīvotāju ir tikai 33 procenti no ES līmeņa. Vēl skumjāka situācija atklājas, analizējot šo skaitli – galvaspilsētā Rīgā, kurā ir koncentrēta lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, IKP uz cilvēku ir jau 60 procenti no ES līmeņa, bet lielākajā daļā Latvijas reģionu šī vērtība nesasniedz pat 10-15 procentus.
Uzskatāms piemērs nelīdzsvarotai valsts reģionu attīstībai ir jebkurš Latvijas novads. Piemēram, Kurzemē pēdējo piecu gadu laikā lauksaimniecības kopējā pievienotā vērtība ir samazinājusies vismaz desmitkārtīgi, taču tās aizstājēja nodarbinātības ziņā – mežistrāde – ir palielinājusies tikai divkārt. Tādējādi lauku apvidos valda sociāla depresija un degradācija, un uzņēmīgākā iedzīvotāju daļa dodas darba meklējumos uz attīstības centriem. Tā lauki zaudē savus iedzīvotājus un potenciālos attīstības faktorus.…
