Secinājumi
Darba nobeigumā var secināt, ka Ādolfs Hitlers un Josifs Staļins bija nozīmīgas personas ne tikai savas valdības laikā, bet arī tagad, kad tie vairs nav dzīvi un nepārvalda valstis. Var strīdēties par šo personu panākumiem politikā, tomēr neapšaubāmi ir tas, ka viņu loma vēsturē bija milzīga un ne tikai savas valsts mērogā, bet arī pasaules kontekstā.
Referātā tika likts akcents uz šo cilvēku bērnību un jaunību, jo pēc psihologu uzskatiem, tieši šīs dzīves periods veido cilvēku un viņa raksturu. Līdz ar to, salidzinot Staļina un Hitlera bērnību acīmredzamas daudzas kopīgas iezīmes: ļauns un despotisks tēvs, klusa un mierīga māte, diezgan nabadzīgas ģimenes, mazs draugu skaits, fizisks vājums, augošās ambīcijas. No iepriekšminētā var secināt, ka no bērnības Staļins un Hitlers auga diezgan cietsirdīgos un nežēlīgos apstākļos, kas visticamāk izveidoja no bērniem ļaunus monstrus, par kuriem tie kļuva savā pieagusajā dzīvē. Staļina un Hitlera prātos no bērnības bija pretestība stiprajam spēkam (tēvs, fiziski attīstīti draugi skolā un t.t.), līdz ar to tie mēģināja attīstīt savu prātu un morālo veselību, lai emocionāli pakļautu sev stiprāko.
Tomēr nākšana pie varas un bērnība nav ši referāta galvenais mērķis, jo svarīgāk bija izpētīt rezultātus, kuras deva šī nelaimīgā bērnība un to, ko šie cilvēki vēlāk izdarīja savā valstī.
Tieši tāpēc tika slīdzināti divi režīmi, kas pēc būtības ir ļoti līdzīgi, tomēr vissvarīgāk bija salīdzināt tos un veidot secinājumus, kāpēc Staļins un Hitlers izvēlējās tieši tādu varas veidu un ko viņi no tā ieguva.
Kopumā, var secināt, ka šo cilvēki nelaimīgā dzīve kļuva par cēloni, lai padarītu nelaimīgu dzīvi miljoniem citu cilvēku visā pasaulē. Staļina un Hitlera ambīcijas bija pārākas par pieredzi politikas jomā un diplomātiskajām attiecībām. Viņiem bija svarīgi pakļaut sev cilvēkus un pierādīt visiem, ka viņi ir spējīgi paturēt ne tikai savu valsti, bet arī citas pasaules daļas bailēs un darīt to vienpersonīgi.
Staļins un Hitlers ir ļoti strīdīgas personas, jo par viņiem nevar spriest vienpusīgi. Tāpēc arī dažādos literatūras avotos tie ir aprakstīti dažādi. Tomēr visos vēsturiskajos avotos izteikta doma par to, ka tie bija tiešām ģeniāli vadoņi, kuri spēja pārliecināt tik lielu cilvēku kopumu un paturēt tos kārtībā un spiest darīt to, ko vēlējās «vadonis» un dzīvot tā, ka bija pieņemts dzīvot valstī.
Var pieņemt, ka ja Hitleram un Staļinam būtu vairāk pieredzes tieši demokrātiskajā valsts iekārtā un ja viņu ambīcijas nebūtu tik pārspīlētas, no viņiem varētu iznākt ļoti labi vadoņi, kuri tiešām varētu patūrēt valsti savās rokās un attīstīt to pareizos virzienos, jo īstenībā jebkurā laikā un jebkurā valstī ir svarīga profesionālā pārvalde.
…
