Adopcija Latvijā ir diezgan aktuāla un valstiski atbalstāma. Ko tad pats vārds „adopcija” nozīmē? Adopcija ir juridisks akts ar kura palīdzību bērnam, kurš palicis bez saviem patiesiem vecākiem, rast jaunu ģimeni, kurā šī mazā dvēselīte varētu rast sev jaunas mājas. Adopcija varētu būt viens no galvenajiem risinājumiem, lai bērnunamos bērnu skaits saruktu.1
Ik dienu lasot laikrakstus un klausoties televīzijas pārraides, mēs diezgan bieži dzirdam par pamestiem bērniņiem, vai vardarbību pret tiem. Manuprāt, mūsdienās cilvēki ir kļuvuši nežēlīgāki un cietsirdīgāki, noslēgušies sevī. Kas pie tā visa ir vainojams? Manuprāt, tas varētu būt lielais bezdarbs mūsu valstī, kā arī neīpaši labais dzīves līmenis.
Bērnunamos dzīvojoši bērni klusībā cer, ka kādu dienu viņi varēs rast sev siltas mājas un kādus jaukus cilvēkus varētu saukt par tēti un mammu. Tādēļ arī, manuprāt, adopcija būtu atbalstāma. Visiem būtu labi, gan bērniem, gan vecākiem, kuri vēlas sarūpēt siltas mājas kādam no bērniņiem.
Adopcijas kārtība varētu būt pat psiholoģiski sarežģīts, jo viss process ir garš un mokošs. Katras valsts nākotne saistīta ar veselīgas, nodrošinātas vides radīšanu jebkuram bērnam. Tas ir valsts pienākums, pretējā gadījumā pamesto bērnu skaits palielināsies, kas noved pie deviācijas.
Adopcijas procesa visa gaita ir anonīma. Visi dokumenti ir slepenībā turami. Prasības , iesniegumi, lēmumi, kuri pievienoti , adopcijas procesa slepenības ievērošanā ir anonīmi.
Latvijā aktuāls bija jautājums par jauna adopcijas likuma pieņemšanu. Daudz tika runāts par sarežģīto adopcijas procesu, par nepieciešamību to atvieglot, un par arvien pieaugušo bērnu skaitu, kuru vecākiem atņemtas aizgādības tiesības.
Ar 2003. gadu spēkā stājās ilgi gaidītie grozījumi LR Civillikumā un jauni Ministru kabineta noteikumi par adopcijas kārtību, līdz ar to, aktuāls kļūst jautājums par adopcijas jauno procesu un grozījumu radītajām sekām. Kā arī pēdējie likuma grozījumi 2005. gada 7. aprīlī.
“Adopcija ir civiltiesisks akts, ar kuru kāda persona pieņem cita bērnu par savu. Vārds adopcija ir cēlies no latīņu vārda adoptio – pieņemšana bērna vietā.”1 Adopcijas pirms sākumi meklējami jau Babilonijā, kad valdīja izcilais valdnieks Hammurapi, kurš sastādīja Hammurapi likumus, ko iekala akmens stabā. Šajā likumā tika iekļautas arī normas, kuras attiecās uz ģimenes tiesiskajām attiecībām, un jau šajā laikā tika atzīta sveša bērna pieņemšana par savējo. “ Likums atzina adoptēšanu, turklāt adoptētajam bērnam bija jārespektē savi audžuvecāki.”2 Par savu vecāku, kuri paņēmuši bērnu savā ģimenē apvainošanu tika draudēts bērnam ar smagu sodu, bet pieņemtais bērns savu tiesību ziņā neatšķīrās no bioloģiski dzimušajiem bērniem un ieguva tādas pašas tiesības (piemēram: tiesības mantot). Adopcija pati jau kā tāda zināma no Romas laikiem. Jau tad pastāvēja ģimenes tiesības, kurās bija atrunāts par adopcijas procesu. …
