Nobeigums
Veicot studiju darba izstrādi, autore nonāca pie šādiem secinājumiem:
1. Advokāts ir profesionāls jurists, kas pēc atbilstoša eksāmena sekmīgas nokārtošanas kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu, kuras uzdevums ir sniegt juridisko palīdzību, tādā veidā kopā ar pārējiem tiesu sistēmas dalībniekiem nodrošinot šīs sistēmas funkcionalitāti.
2. Advokāts ir profesija, kura pieprasa nepārtrauktu zināšanu un kvalifikācijas paaugstināšanu, atbilstību noteiktiem standartiem, kā arī savu tiesību un pienākumu godprātīgu pildīšanu un advokāta cieņas un tēla uzturēšana, lai kalpotu par tiesiskuma un taisnīguma nodrošinātāju, kā arī būt par personu, kas veicina tiesības uz taisnīgu tiesu.
3. Advokātam piešķirtais unikālais statuss būt par tiesu sistēmas dalībnieku nepieļauj, ka advokāts ar savu darbību vai rīcību diskreditētu advokāta profesijas tēlu, kuras misija ir sniegt juridisku palīdzību – tātad palīdzēt. Advokātam uzlikto prasību neievērošana var kalpot par pamatu disciplinārajai un materiālajai atbildībai, kā arī advokāta statusa zaudēšanai.
4. Atbilstoši Satversmes tiesas atziņai, advokāta sniegtā juridiskā palīdzība, pamatojoties un advokāta kvalifikāciju, ir faktors, kas var būtiski mazināt gadījumus, kad tiesību aizsardzības līdzekļi tiesvedībā tiek izmantoti nepareizi vai neatbilstoši, jo advokāts ir ne tikai pārstāvis, kar atvieto dalībnieku, bet arī tiesību aizstāvis, kurš var veicināts savlaicīgu lietas izskatīšanu.
5. Civilprocesā pastāv sacīkstes princips, proti, kad tas ir katras puses pienākums pašai pierādīt tiesai savu prasījumu pamatotību, jo tiesa nav ieinteresēta nevienas puses lietā. Attiecīgi, advokāts var būtiski uzlabot sniegto paskaidrojumu un pamatojumu kvalitāti, tāpat advokātam piešķirtās tiesības vākt pierādījumus ļauj izmantot visas procesuālās tiesības, lai aizstāvētu personas intereses.
…
