Agresija sociālajā uzvedībā

Agresivitātes izpausmes forma ir agresija. Visas galvenās pieejas attiecībā uz agresiju var iedalīt trīs lielās grupās – teorijās, kas agresiju vērtē kā:
iedzimtu dziņu,
situacionālu faktoru noteiktu reakciju,
bioloģisku faktoru ietekmi.
Agresiju var definēt kā jebkuru rīcību, kuras mērķis ir ievainot vai nodarīt ļaunumu, kaitējumu citai dzīvai būtnei. Šai definīcijai ir vajadzīgi divi precizējumi. Pirmkārt, tā izvirza, ka šīs rīcības mērķim ir jābūt ievainojumam vai kaitējumam. Tādējādi nejauši iesist citam ar hokeja nūju spēles laikā nav agresija, kaut arī šīs rīcības sekas var būt ievainojums. Otrkārt, lai rīcību nosauktu par agresiju, tai ir jākaitē citai personai. Pret nedzīvu objektu vērstu rīcību nevar uzskatīt par īstu agresijas aktu.
Agresija ir uzvedība ar mērķi ievainot citu personu (fiziski vai verbāli) vai iznīcināt priekšmetus. Šajā definīcijā uzsvērts tiek mērķis, nodoms. Ja persona pārpildītā liftā uzkāpj kādam uz kājas un pēc tam atvainojas, tad to nevar uzskatīt par agresijas aktu.
Agresivitāte ir individuāla vai grupas īpašība:
1)uzvedības tendence uzbrukt apkārtējiem cilvēkiem vai retāk dzīvniekiem;
2)uzbrūkošais mērķu sasniegšanas stils. Agresivitāte var mainīties plašā diapazonā ne tikai attiecībās starp cilvēkiem, bet arī katra konkrēta indivīda izpausmēs.
Agresija ir cilvēka uzvedības elements, kas mērķtiecīgi virzīts uz ļaunumu. Agresīvas rīcības mērķis ir iekšējas spriedzes noņemšana, izlādēšanās. Agresīvas rīcības motīvi ir pretēji taisnīguma un labestības motīviem, jo tos pavada izteikts naids, nicinājums.…