Sākot ar pagājušā gadsimta 60. gadu vidu varmācības un agresivitātes tēma ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām pasaulē, bet pats 20. gs. tiek dēvēts par varmācības gadsimtu. Mūsdienās neviens informatīvo ziņu raidījums nav iedomājams bez faktiem, kas nerunātu par kādu agresijas vai vardarbības aktu. Statistika daiļrunīgi apliecina to, cik bieži cilvēki nogalina un ievaino viens otru, sagādā sāpes un ciešanas saviem tuvākajiem, cik strauji bērni un pusaudži apgūst pieaugušo dzīves negācijas.
Daudzus gadsimtus cilvēce ir centusies izprast savas agresivitātes cēloņus, bet tikai nesen zinātnieki par savas empīriskās izpētes objektu ir izvēlējušies agresiju. Tā ir viena no tēmām ,kura vienādi interesē ne tikai pedagogus, bet, galvenokārt, arī psihologus, filozofus un juristus, jo agresīva uzvedība ir viens no cilvēka būtības izpratnes nozīmīgākajiem jautājumiem.
Arī Latvijā pēdējo gadu likumpārkāpumu statistika liecina, ka oficiālā reģistrētā noziedzība Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Noziedzība sāka palielināties 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Pēdējos gados saglabājusies tendence noziegumus izdarīt grupveida un dažāda veida terorakti Ievērojama kriminogēnā aktivitāte ir nepilngadīgo vidū.
Psihologu uzmanību r piesaistījusi agresivitāte ne tikai pieaugušo pasaulē, bet arī šo parādību iezīmes bērnos.
Daudzi cittautu un arī latviešu psihologi( LBoževica, M.Repina, AVecgrāve, L.Plotnieks u.c.), kuri pētījuši apstākļus, kas veicina bērnu agresīvās uzvedības stereotipu nostiprināšanos, uzskata, ka noteicošā ir tieši agrīnās bērnības pieredze un vide, kurā mazais cilvēks atrodas. Bērni ir tā sabiedrības daļa, kuru var visvieglāk ietekmēt, un viņi vardarbību atspoguļo vēl cietsirdīgāk nekā pieaugušie sliktā vidē.…
