Aizbildnība mūsdienu Latvijā varētu būt ļoti izplatīta, ja vien bērnu attīstībai un dzīves apstākļiem valsts iestādes pievērstu pietiekošu uzmanību. Manuprāt, ļoti daudzas ģimenes ir tādas, kur pašiem vecākiem būtu nepieciešams aizgādnis sava izlaidīgā dzīves veida dēļ, un bērni šādās ģimenēs negūst ne vajadzīgo audzināšanu, ne arī nepieciešamās zināšanas, kas ir stipri saistīts ar bērnu skolas dzīvi. Te arī jāmin, ka, salīdzinot ar citām ES valstīm, daudzi vecāki Latvijā savus bērnus skolā nemaz nesūta. Domāju, ka šeit komentāri nav vajadzīgi secinājumam, ka šiem bērniem varētu būt nepieciešams aizbildnis ar veselīgāku dzīves uztveri.
Es šajā referātā vairāk pievērsīšos tādiem jautājumiem, kas skar aizbildņa un aizbilstamā juridiskās attiecības, kā arī sīkāk aizbildņa tiesībām un pienākumiem.
Bāriņtiesas darbam aizbildnības jomā es nepievērsīšos, jo, manuprāt, svarīgāk ir zināt to, kam aizbildņi ir vajadzīgi un ko no viņiem gaidīt.
Es ar bāriņtiesu darbību neesmu apmierināts vienā aspektā: neviens nekontrolē situāciju uz ielas un necenšas palīdzēt bērniem, kas vieni kas sekotu aktuālajai situācijai nelabvēlīgās ģimenēs.
No otras puses skatoties, cilvēki mūsdienās ir ļoti dažādi, un varbūt bāriņtiesa, nozīmējot bērnam it kā piemērotu aizbildni, nodara mazajam cilvēkam lielāku ļaunumu, nekā tas būtu bez aizbildņa iejaukšanās. Turpmākajās referāta daļās ir redzams, ka likumdošanas cenšas kontrolēt arī aizbildņus, lai nepieļautu bērnu vai to mantas izmantošanu nelikumīgiem mērķiem.