Izskatot aizgādības izbeigšanās un aprobežošanas būtību un analizējot juridisko literatūru un normatīvos aktus par to, var izdarīt šādus secinājumus:1.Bērna došanās laulībā ir pilnīgi objektīvs iemesls aizgādībasaprobežošanai. Jo ja jau bērns ir spējīgs izveidot savu ģimeni, kurā viņš pats iespējams kļūs par vecāku, tad vairs nav nepieciešams saglabāt aizgādības tiesības pār viņu.
2.Aprūpes tiesību atņemšana ir kā brīdinošs līdzeklis vecākiem.
3.Aizgādības tiesību atņemšana ir galējais līdzeklis, ko tiesa piemēro vecākiem.
4.Nereti tiesu praksē ir vērojami gadījumi, kad par pamatu aizgādības tiesību atņemšanai pastāv vairāki iemesli vienlaicīgi, piemēram, vecāki nerūpējās par bērnu un apietās ar viņu sevišķi slikti. Tas liecina par vecāku attieksmi pret saviem bērniem.
5.Bērns līdz pilngadības sasniegšanai atrodas vecāku aizgādībā, parasti pilngadība tiek sasniegta 18 gadu vecumā, bet pieļaujami arī izņēmumi, kad bērnam pilngadība iestājas agrāk.
6.Par vecāku pienākumu nepildīšanu vai aizgādības tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisko sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības.
7.Civillikuma 182.pantā noteikts, ka strīda gadījumā saskarsmes tiesību pagaidu izmantošanas kārtību nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Prakse pierāda, ka tiesību aktos pietiekami precīzi netiek regulēts jautājums par to, kā piespiest vecākus atzīt un pildīt likumā un ar tiesas spriedumu noteikto otra vecāka saskarsmes tiesību izmantošanu.
…