Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk tekstā – EKL) 81.pants paredz, ka aizliegto vienošanos puses ir uzņēmumi. Parasti ar uzņēmumu saprot juridisku personu, kas ir reģistrēta attiecīgajā uzņēmumu reģistrā. Tomēr Eiropas Tiesa jēdzienu „uzņēmums” saprot daudz plašāk, attiecinot to uz jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas ir ekonomiski patstāvīga vienība, kas veic sistemātisku darbību un par to saņem atlīdzību. Tāpēc Eiropas Tiesa jēdzienu „uzņēmums” attiecina arī uz tiem subjektiem, kas pēc būtības neveic un nevar veikt komercdarbību.
Šī referāta mērķis ir noskaidrot, kas var un kas nevar tikt uzskatīts par aizliegtās vienošanās subjektu.
1.1.Aizliegtās vienošanās jēdziens
Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā tāds jēdziens kā „aizliegtā vienošanās” tieši neparādās, taču līdzīgi kā Konkurences likuma 11.pantā, EKL 81.pantā ir uzskaitītas lietas, kas uzskatāmas kā nesaderīgas ar konkurenci, t.i., visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai traucēt konkurenci kopējā tirgū.
Konkurences likuma izpratnē, divu vai vairāku tirgus dalībnieku līgums vai saskaņota darbība, kurā tirgus dalībnieki piedalās, kā arī lēmums, ko pieņēmusi reģistrēta vai nereģistrēta tirgus dalībnieku apvienība (asociācija, savienība u.tml.) vai tās amatpersona, tiek apzīmēta ar jēdzienu „vienošanās.”1
Tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža uzskatāmas par spēkā neesošām.…