Alberta Bela romāna "Bezmiegs" analīze

Romāns sarakstīts 1967. gadā, cenzūras aiz­lieguma dēļ publicēts 1986. gadā. Tas ir romāns koncepcija (tāpat kā «Izmeklētājs», «Būris», «Sau­cēja balss», «Poligons»). Bezmiegs - tēls, simbols ar daudzslāņainu semantiku. Liela nozīme ro­mānā ir laikam. Turklāt laiks ir sapludināts: ta­gadne mijas ar senu vai vēl senāku pagātni. Tas nosaka romāna kompozīciju. I daļa - «Septiņas spoku stundas», «Septiņas gaiļu stundas»; II daļa - «Četrpadsmit monologi naktī»; III dala - «Septiņas krēslas stundas» ,«Septiņi saullēkti». Galve­nais varonis Eduards Dārziņš mokās ar bez­miegu. Kāpēc? Miegu kliedē domas par savu vietu zem saules, dzīves jēgu, par tuvinieku lik­teni, par savas tautas un cilvēces likteni. Eduards Dārziņš ir atradenis. Nav zināma ne viņa tautība, ne sociālā, ne reliģiskā piederība. Viņu uzaudzi­nājis kārtīgs amatnieks Dārziņa kungs. Eduards Dārziņš ir ekonomists kādā institūtā, dzīvo au­džuvecāku bijušā dzīvokļa vienā istabā, kārtīgi iet uz darbu, mīl Ulriku, bet negrib precēties. [1]…