Alternatīvās pedagoģijas teorijas pamatā saskatāmas humānpedagoģijas iezīmes, kuras galvenā pamatiezīme bija humāna audzināšana, kuras centrā tiek uzsvērts cilvēks. Daudzas jaunas alternatīvās izglītības metodoloģijas radās 19.gs. beigās un 20.gs.sākumā. Tiek meklētas un praksē pielietotas jaunas alternatīvās izglītības teorijas, kā, piem.: R. Šteinera ideja par antropozofiskās pedagoģijas pielietošanu bērna audzināšanā.„Visās alternatīvās teorijās ir zināmā mērā konvencionālas un atklāj vienas personas pedagoģisko uzskatu sistēmu. Galvenais– visu alternatīvu teorētiskais un metodoloģiskais pamats ir gara zinātnisks. Alternatīvās teorijās dominē uzskats, ka bērns nāk pie mums arī no cilvēcības dzīlēm ar savu humanitāti un šādā izpratnē ir garīga un absolūti labestīga būtne. Tādēļ visai viņa dzīvei pie mums un viņa audzināšanai jābūt labestīgai – dibinātai mīlestībā.”[2, 8-9]
Pārmaiņas nenotiek pašas no sevis. To izraisa apņēmīgu cilvēku darbs, kas spēj izmainīt veselas kultūras domāšanas veidu. Visas alternatīvās teorijas zināmā mērā atklāj vienas personas pedagoģisko uzskatu sistēmu. Šie uzskati dibināti tādās tradīcijās, kuras pašam ir tuvas.
Rūdolfa Šteinera pedagoģijas pamatā ir antropozofija. Savas gara spējas viņš pamanījis septiņu gadu vecumā, par kurām gan neko nevienam neesot teicis, viņu saistīja katoļu baznīcas kults. Viņa uzskati ir attīstījušies, meklējot atbilstības dabas zinātnēs, matemātikā, filozofijā. R. Šteiners izveidojis savu antropozofisku pasaules uzskatu ko nosaucis par antropozofiju, un tādēļ tā nosaukumu vienmēr saista ar R. Šteinera vārdu.…
