Analoģija civiltiesībās

Analoģija ( no gr. v. analogia – atbilstība) – priekšmetu, parādību un procesu dažu pazīmju līdzība.
Uz analoģijas pamata var veidot loģ. slēdzienus. Tas ir tādu slēdzienu veidošana, kad divi gadījumi kādos aspektos ir vienādi, secina , ka vienādi tie ir vēl kādā aspektā.
Slēdzienam pec analoģijas parasti ir šāda forma: ja kādam notikumam vai lietai piemīt īpašības a un b un ja kādam citam notikumam vai lietai piemīt īpašības a, b un c, tad pēc analoģijas pirmajam notikumam vai lietai piemīt īpašība c.
Slēdzieni pēc analogijas nav droši: tie ne vienmēr ir patiesi un tātad var maldināt. Jo mazāk līdzīgi ir salīdzinātie gadījumi, jo lielāka ir varbūtība, ka mūsu slēdziena pamatā būs viltus analoģija.
Lietas, kas vienos aspektos ir vienādas, citos aspektos var būt atšķirīgas. P. Valis dzīvo ūdenī un ir līdzūgs zivij, bet no tā taču mēs nevaram secināt, ka valis ir zivs.
Un tagad par analoģiju jurisprudencē. Jur. termin. vārdnīcā analoģija ir definēta kā atsķirīgu parādību vai jēdzienu, priekšmetu līdzība atsevišķu pazīmju, īpašību ziņā.
Analoģija tiesībās – tiesību vispārējie principu vai konkrētas tiesību normas attiecināšana uz likumā neparedzētu gadījumu uz līdzības pamata.Šo nepieciešamību lietot tiesību principus vai normas pēc analoģijas rada likuma nepilnības, tā saucamos likuma robus, kā arī sab. attiecībās radušās jaunas parādības, kas nav regulētas ar noteiktu likumu u. tml.
Tātad par analoģiju sauc no likuma atvasinātu principu attiecināšanu uz likumā neparedzētiem gadījumiem, kas no likumā paredzētiem atšķiras tikai nesvarīgā kārtā, t.i., uz tiesiski līdzīgiem jeb būtiski vienādiem gadījumiem.

…