SECINĀJUMI
Analoģija ir priekšmetu (sistēmu) līdzība kaut kādās pazīmēs (īpašībās vai attiecībās): atšķirīgi (vismaz dažos aspektos) priekšmeti satur tāpatīgus momentus – īpašības, attiecības.
Analoģijas slēdzienu secinājumi savā tiešamībā nevar būt pilnīgi droši.
Kriminoloģijas pētījumos pat visprecīzākā analoģija pati par sevi nav pierādījums.
Analoģija ir viena no pirmajām cilvēka secinājuma formām.
No mūsdienu loģikas viedokļa analoģikas slēdziens pieder nevis pie deduktīviem, bet pie induktīviem slēdzieniem.
Analoģija pastāv nevis starp pretī stāvošo attiecību objektiem, bet gan starp šo objektu attiecībām
Slēdzienu, pēc analoģijas secinājumu pamatotības, pakāpe var būt atšķirīga.
Izšķir divus analoģijas paveidus – īpašību analoģiju un attiecību analoģiju.
Analoģijas slēdzieni cilvēkam ir raksturīgi, bet arī kļūdas to sakarā ir raksturīgas.
Analoģija, tāpat kā ikviena loģiska figūra, nav patvaļīgs loģisks veidojums. Tās pamatā ir objektīvas sakarības un attiecības starp reālās īstenības priekšmetiem.
Analizējot sabiedriskās dzīves parādības, attiecību analoģija bieži palīdz atrast pareizu pieeju atsevišķu notikumu vērtējumam, palīdz realizēt pareizu taktiku.
Ja starp pārnesamo pazīmi un līdzīgām pazīmēm pastāv tik cieša saistība, ka var formulēt patiesu implikāciju, tad veidojas tā saucamā stingrā analoģija. Stingrās analoģijas slēdziens tuvinās deduktīvam slēdzienam. Ja starp pārnesamo pazīmi un līdzīgām pazīmēm nav saistības vai tā ir nejauša, tad pastāv tā saucamā nestingrā (vājā) analoģija.
…
