Upīts attīstījis tālāk Blaumaņa aizsākto noveles žanru latviešu literatūrā. Blaumaņa noveles galvenokārt risina psiholoģiskas problēmas, bet Upīts savās novelēs pievēršas sabiedriski nozīmīgiem sociāliem konfliktiem. Viņš radījis savu novelistikas stilu, kam raksturīga spraiga psiholoģiska analīze, sociāls skanējums, lakonisms un tēlojuma daudzveidība. Savās labākajās novelēs rakstniekam izdevies atrast īstu novelistisku nobeigumu.
Nove)u krājums „Mazas komēdijas” (1909-1910) ir pirmais Upīša darbs šai žanrā. Te attēloti karjeristi, liekuļi, mantkāres apsēsti ļaudis, mietpilsoņi, dekadenti. Daudz te komisma un asprātības. Krājumā ietilpināti arī darbi no cikla „Mazie cilvēki”. Mazi viņi ir savā garīgajā niecībā, visu - jūtas un domas - tie aizņemas no citiem.
Nākamajā noveļu krājumā „Nemiers” (1912) attēloti pārdzīvojumi, kas saistās ar 1905. gada revolūciju. Krājumos „Darba laikā” (1915), „Atkusnī” (1919), „Vēju kauja” (1920) un „Skaidas atvarā” (1921) aug Upīša mākslinieciskā meistarība, spēcīgāka ir tēlu darbības psiholoģiskā motivācija, asāki konflikti. Ar noveļu krājumiem „Aiz paradīzes vārtiem” (1922) un „Metamorfozas” (1923) rakstnieks pievēršas dzīvei arī citās zemēs. Šais novelēs autors nosoda gļēvulību, egoismu, mantrausību un citas kapitālistiskās pasaules radītās kroplības.
Mākslinieciski un idejiski spēcīgi ir noveļu krājumi „Kailā dzīvība” (1926) un „Stāsti par mācītājiem” (1930).
Tēvijas kara laikā sarakstītie Upīša mazie prozas darbi sakopoti krājumā „Noveles” (1943). Tiem raksturīgs naids pret fašistiskajiem necilvēkiem. („Latviešu un cittautu literatūra”, „Zvaigzne”, Rīgā, 1975)
„Kailā dzīvība”
Noveļu krājumu „Kailā dzīvība” Andrejs Upīts uzskata par savu labāko devumu novelistikā. Krājuma noveles izceļas ar tematikas plašumu, nozīmību un psiholoģisko dziļumu. Noveļu konflikta pamatā ir cilvēka apziņas un dzīvības instinkta sadursme. Noveļu varoņi izcīna spraigu iekšēju cīņu, kur uzvar viņu griba, apziņa, garīgais spēks.
…
