Noslēgumam un tematiski mana referāta beigās noteikti jārunā par Niedras literāro darbu turpmāku likteni, kāds tas iezīmējas jau padomju perioda literatūrā. Līdz ar kompartijas lēmumiem arvien lielāku vietu cenzūras hierarhijā centās ieņemt Latvijas kompartijas centrālkomiteja. Neatpalika arī VDK. 1963. gadā tika izveidota vēl viena iestāde, kas noteica izdošanas politiku, – LPSR Ministru padomes preses komiteja. Bibliogrāfs R. Briedis skrupulozi analizējis V. Lāča, E. Zālītes, K. Fimbera, Z. Skujiņa darbu cenzēšanu utt., pašiem brīvprātīgi koriģējot tekstus utt. Utjpr..; Savā veidā kurioza, lai neteiktu nožēlojama, bija GLP (''Galvenās Literatūras padomes'' jebšu populārzinātniski- ''glavlits'') attieksme pret vecmeistaru Andreju Upīti, kuru jau minēju. Pat viņam no krājuma "Reālisms literatūrā" (1950) tika pieprasīts izņemt rakstu par Andrievu Niedru, bet grāmatā "Izlasītas noveles" (1948) neievietot stāstus "Aina Smilga" un "Žurdans un Bigonets", kur cenzoriem nepatika vēstures notikumu interpretācija… Tādējādi mēs tomēr zināšanās par savas kultūras norisēm daudz esam zaudējuši. Te nu abi vārda mākslas korifeji nokļūst vienā ''komandā'', jo dažkārt jau tiek cenzēts arī Upīts, kaut gan viņa daudzi uzskati, ja runājam par liter. teorētisko bāzi, ir vērā ņemami, šodienīgi. Jāsaprot, ka Upīša un citu literatūr-pētnieku kritika bija lielā mērā nodeva savam laikam, ideoloģijai.
Protams, jācer, ka šais kritikās nebija analizēti Niedra jaunības gadu darbi, kuros daudz aizguvumu vai agrie publicistikas sacerējumi, jo pats izsakās: ''Sākdams savu sacerējumu, nekad nezināju, ko uzrakstīšu; iesviedu tikai savu fantāziju kā kucēnu ūdenī- lai peld, gan jau izķepurosies maliņā''.60 Protams, kulturāli tas jāattaisno, jo cilvēciski tas saprotams, ka nopietni nevar nodarboties ar literatūru naktīs un daļēji izsalkumā (ir gan izņēmumi, un te jāveic temeta atkāpe, jo lielais O.Balzaks vai romānists Trumens Kapote darbojas neikdienišķos apstākļos- Kapote, kurš kaut vai ''Māsu Keriju saraksta, klimzdams siltās viesnīcu istabiņās, ir labs piemērs ).Vienkārši gribētu sacīt, ka cilvēciski, mentāli mums ir daudz aspektu, kuros Niedru nemaz nepazīstam. Te nemaz negribētu analizēt Niedras tirdzniecības ''rebes ar sivēniem''. Patiesībā tikai kopskatā mēs jaudāsim viņu saprast politiskā aspektā, jo, salīdzinot ar Ulmani viņa polemika bija maigāka, un te secinājums- pats ne vienmēr esmu bijis konsekvents, vietām izrādot pārāk izteiktas simpatijas Kārlim Ulmanim
Ja runājam par viņa literāro darbu, tad Niedra nav sevišķi ieredzēts dažādu literatūrkritiķu vidū (no Latv. Puses (Upīts, Valeinis), un ne šādu iemeslu dēļ ), un pat jāpriecājas, ka no vēstures annālēm nav pazudis tiešām kāds pretrunīgs darbs tomēr ar kult. vēsturisku vērtību. Tagad gan saistībā ar Birutas Gudriķes kopoto ''Tautas nodevēja atmiņas'' šis viedoklis mainās. Lasot tikai Niedras bērnības atmiņas, viedoklis var veidoties stipsi nepamatots. Uzskatu, ka viņa darbība gan literatūrā, gan polit. vidē ir viena no spilgtākajām, kas raksturojusi tā brīža kulturāli- polit. vidi. Lai piedod Mintaura kungs, cienījamais LU profesors, politiskos procesus aptvert autorma bija vienkāršāk, tādēļ par to sasaisti ar Niedras uzskatiem runāts darbā vairāk, detalizētāk. Protams, bez tā viņa loma Latv. Vēsturē vēl līdz galam neizvērtēta, par ko jau minēts, un ref. Autors nav liels izņēmums šai ziņā.
Vispirms runāju tieši par literāro darbību, jo man bija liels pārsteigums, cik lasāmi, baudāmi ir viņa darbi un, ka literatūras teorijas pārstāvju viedoklī parādās atzinīgi vārdi latviešu mācītājam, politiķim un publicistam.. Niedras gadījumā pierādījies, ka tā cieši saistās arī ar politisko kontekstu, viņa kļūdām un devumu Latvijas vēsturē. Lielā mērā līdz ar to autors atbildējis uz jautājumu, kādēļ man šī personība šķiet interesanta, pētāma. Tieši šie jautājumi, kas parāda pretrunīgumu, proti, cilvēki, kas ievilka sevi purvā un spēja sevi no tā izvilkt un viņu devums- tie ir paši būtiskākie, kuru dēļ vēsturniekiem vēl jāraksta, jāspriež, jāpēta.
…
