Annas Brigaderes pasakas "Mare" analīze pēc feminisma metodes

Annas Brigaderes pasaku „Mare”, zināmā mērā, veido feministisko un kristietisko elementu simbioze, starp kurām ne vienmēr ir krasi nodalāmas robežas. Tādējādi pasaka pakļaujas dažādām interpretācijām, atkarībā no interpretātāja vēlmes. Nav zināma informācija, ka rakstniece būtu bijusi radikāla feministe, tomēr zināmas brīvprātības un nepakļāvības iezīmes pasakas vēstījumā ir jūtamas. Ne velti Brigadere pasaku adresējusi, kādam draugam - vīriešu dzimtes pārstāvim.
Par pasakas nosaukumu Brigadere ir izvēlējusies sieviešu vārdu „Mare”, kas iespējams, izvēlēts ar mērķi netieši norādīt sievietes saistību ar augstāko, dievišķo varu. Respektīvi, Mare ir atvasināts vārds no Marijas. Savukārt, Marija asociatīvi liek domāt par kristietības reliģijā pastāvošo Sv.Jaunavas Marijas kultu.1 No šāda viedokļa var izskaidrot galvenās varones milzīgo pacietības, piedošanas un mīlestības spēku. Tieši ar savu garīgā spēka palīdzību, Mare padevīgi izcieš nemitīgās sāpes cēlā mērķa vadīta t.i. mīlestības dēļ.
Būtībā Mares tēlā var saskatīt feminisma teorijā pausto viedokli par padevīgo, pakļauto sievieti, kura būdama nosacīti upura lomā, ar savu garīgo spēku kļūst pārāka pār vīrieti, jo tās psiholoģiskās īpašības, kuras producē pakļaušana, izpaužas kā sievietes garīgā spēka pārākums attiecībā pret vīrieti. No šāda viedokļa sievietē ir vairāk cilvēciskumam raksturīgas kvalitātes, nekā vīriešiem.2 Par to liecina galvenās varones izturēšanās veids. Kaut Visvaldis no Mares un mājām atsacījies, izvēloties „laimi” meklēt citur, Mare ir bezgala iecietīga. Sastapdama Svešinieku viņa ir gatava sevi ziedot, lai tikai mīļotajam neatgadītos nekas slikts. Visvalža labklājības dēļ, Mare atsakās no savas labklājības. Viņa – sieviete ir tā, kas spēj nest šo smago nastu, ko dēvē par ziedošanos, uzupurēšanos. …