“Ar anoreksiju pārsvarā slimo meitenes no 15 līdz 19 gadu vecumam. Lielākoties viņām nav liekā svara problēmas, taču vēlme izskatīties labāk.”(3) Ar anoreksiju ir iespējams saslimt arī pieaugušiem cilvēkiem.
Ar anoreksiju slimi cilvēki ir apsēsti ar vēlmi būt tieviem un slaidiem. “Pusaudzes sāk pārlieku raizēties par savu figūru, viņām šķiet, ka viņas ir pārāk resnas, tādēļ, lai novājētu, sāk sistemātiski un apzināti sevi ierobežot – ēd ļoti maz, ievēro stingru diētu vai sāk lietot vemšanas vai caurejas līdzekļus.”(2) Viņas turpina zaudēt svaru un šausminās no domas, par svara pieaugumu. Viss sākas ar to, ka meitenes pamazām atsakās no dažādiem pārtikas produktu veidiem. Parasti tie ir saldumi, gaļa, makaroni, maize utt.
Literatūrā anoreksija raksturota kā psiholoģisks ēstgribas trūkums. Patiesībā cilvēkam gribas ēst, un bieži vien slimnieks dzīvo nemitīgā izsalkumā, taču noliedz to. Anoreksijas slimnieki bieži vien uzskata, ka ir ar lieko svaru vai pat resni, lai gan patiesībā ķermeņa masa ir krietni zem normas robežas. “Cilvēkam jebkurā vecumā nozīmīgs ir ārējais izskats, taču jo īpaši – pusaudžu gados un jaunietēm. Šajā vecumā vēl nav nodibināta ģimene, tas ir mīlestības laiks. Tieši tāpēc gan patikt citiem, gan patikt pašai sev šķiet ļoti būtiski. Vēl viena anoreksijas cēloņu grupa ir sabiedrībā valdošie ārējā izskata etaloni. Piemēram, uzskats – būt korpulentam ir slikti. Ārējais izskats biežāk tiek aplūkots no estētiskā aspekta un daudz retāk – no veselības viedokļa.”(5)
…