Ikviens no mums ēd, jo tas ir nepieciešams un sniedz mums baudu. Tomēr visi cilvēki nav vienādi – starp mums ir lielas atšķirības. Kāds ēd vairāk, cits mazāk, vienam ātri pieaug liekais svars, citam nē. Ir sastopami arī cilvēki, kas pārāk lielā mērā uztraucas vai neēd par daudz, vai par maz.
Arvien vairāk ārstus Latvijā uztrauc samērā nesena problēma – jaunu sieviešu ēšanas traucējumi jeb anoreksija un bulīmija, kas ASV un Eiropā zināma jau gadus trīsdesmit. Ir aplam uztvert šo parādību kā modes lietu, kaprīzi vai pusaudža nestabilitāti. Patiesībā šīs slimības saistītas ar nervu sabrukumu, kurš var novest pat pie dzīvības briesmām – tā ir psihiska problēma ar augstu nāves gadījumu procentu. Turklāt parasti ārstēšana ir tik komplicēta, ka to var veikt tikai vairāku ārstu komanda (ginekologs, psihoterapeits, dietologs u.c.).
Par ēstgribas traucējumiem sauc nenormālu attieksmi pret ēšanu, ko izraisa psihiskas konflikstūcijas. Ēstgribas traucējumi visbiežāk rodas pubertātes vecumā, meitenēm tie mēdz būt desmit reizes biežāk nekā zēniem. Parasti žurnālu virsraksti ir šādi: “Princešu slimība ir skarba realitāte”, “Kauli un āda – skaisti?”, Bulīmija. Ēšanas – vemšanas rituāls”, “Pēcēšanas garīgās paģiras” un vēl daudz citu virsrakstu. Šis būs mazs ieskats par ēšanas traucējumiem.
Anoreksija – patoloģiskas bailes no aptaukošanās un ar tām saistītie stingrie ierobežojumi uzturā, patoloģiski ēšanas traucējumi, kas izpaužas kā apzināta atteikšanās no ēdiena ar mērķi izmainīt ārieni, kas bieži noved pie endokrīniem un somatiskiem traucējumiem, kā arī smaga, dzīvībai bīstama stāvokļa. Lai gan jēdziens “anoreksija” nozīmē apetītes zudumu, patiesībā anoreksijas slimniecēm apetīte ir, bet tā tiek nemitīgi ierobežota.
Pubertātes perioda ēstgribas trūkumam (anorexia nervosa) raksturīgi, ka pusaudze ļoti neatlaidīgi atsakās no ēdiena un ārkārtīgi novājē. Tajā pašā laikā ēdienam tiek veltīta milzīga uzmanība – katrs ēdiens tiek rūpīgi izpētīts, pedantiski tiek rēķinātas kalorijas un tauku daudzums. Viena ābola vai cepuma notiesāšanai tiek patērēta vesela diena. Nereti meitenes arī pārlieku aizraujas ar sportu. Šie bērni neapzinās, ka ir slimi, jo vairs nespēj kritiski novērtēt savu stāvokli. Īpaši smagos gadījumos viņi nespēj kritiski novērtēt savu stāvokli. Īpaši smagos gadījumos viņi spēj sevi nobadināt līdz nāvei.
Jā, tas patiesi nav veselīgi, taču nelāgais ieradums pārēsties reti kad beidzas letāli. Protams, teorētiski var pieņemt, ka daudzēdāja kuņģis ar katru dienu vienkārši neiztur uzņemtās pārtikas daudzumu un plīst, taču reāli šāda aina redzēta vien filmā Septiņi, kur kāds rīma mira īstā rīmas nāvē no pārēšanās.
Toties drakoniskas diētas jeb, pareizāk sakot, vienkārši neēšana var beigties un arī beidzas ar nāvi. Paradoksālā kārtā ne jau tikai mazattīstīto valstu nabadzīgajiem iedzīvotājiem draud bada nāve. Skaistuma industrijas mūsdienu etalons – sieviete no kauliem un ādas, nevis miesas un asinīm – novedis pie tā, ka arī attīstītajās, bagātajās valstīs bads ir nāves cēlonis n – tajam skaitam iedzīvotāju. Turklāt šo iedzīvotāju jaunākajam un skaistākajam slānim – 15 – 25 gadus vecām sievietēm - , kas, dzenoties pēc mūsdienu skaistuma standartiem, burtiskā nozīmē sevi iznīcina. Cik resnas, cik tievas, cik skaistas, cik nesmukas esam un kādas gribam būt? Izskats mums ir tik ļoti būtisks! Jaunie vīrieši gan arī nav glābti, taču viņu pozīcijas ir krietni stabilākas – starp anoreksijas slimniekiem tikai retais ir puisis.…
