Anšlavs Eglītis - rakstnieks, dzejnieks, mākslinieks, viena no latviešu literatūras kolorītākajām un erudītākājām personībām, kuras mūžš pārlauzts divās daļās: vienā palika studijas, dzimtene, pirmās grāmatas un neredzēti pēkšņs talanta uzliesmojums, otrā - gari, gari gadi un milzum daudz sarakstītu grāmatu, no kurām dzimtenē, tikai sākot ar 1990. gadu, maza daļiņa vien iepazīta.
Anšlava Eglīša dzīves ceļš aizsākās 1906. gada 14. oktobrī Rīgā. Viņa tēvs, rakstnieks Viktors Eglītis, labi pazina krievu literatūru un mākslu, pats bija mācījies Penzas zīmēšanas skolā un I. Repina darbnīcā Pēterpilī, bet māte Marija, dzimusi Stalbova, bija skolotāja un tulkotāja. Anšlavam Eglītim jau kopš bērnības bija nodrošināta mākslas iespaidiem piestrāvota vide, taču viņa dzīves ceļu virzījuši pasaules vēstures riteņa lielie grieži. Sākas Pirmais pasaules karš, kas daudzām latviešu »imenēm liek atstāt dzimtās mājas un doties evakuācijā. Tā notiek arī ar Anšlavu Eglīti. Viņš tikko sācis skolas gaitas kādā privātskolā, kas atrodas pavecā koka ēkā netālu no Jaunā Ģertrūdes baznīcas, kad pamalē sāk dārdēt kara pērkoņi, mācības Rīgā nākas pārtraukt un doties uz Krievijas iekšieni. Vispirms Eglīšu ģimene apmetas Maskavā, pēc tam - kādas trīsdesmit verstis no Maskavas - Goļicina ciemā, kur Viktors Eglītis ģimnāzijā, kas paredzēta krievu aristokrātu un bagātnieku atvasēm, māca krievu literatūru. Kaut arī skola domāta no citām mācību iestādēm izslēgtiem nebēdņiem, tajā valda draudzīgs un lādzīgs gars.
…
