Antonīmija

Antonīmi ir vārdi ar pretēju nozīmi. Vārda antonīms pamatā ir grieķu cilmes vārdi anti – ‘pret’ un onoma – ‘vārds’.
Visprimitīvākie antonīmi ir vārdi ar nolieguma partikulu, kā mierīgs – nemierīgs, tālu – netālu. Šiem gadījumiem tuva ir arī priedēkļu vai priedēkļu antonīmizēšana, piemēram, krievu valodā спокойный (‘mierīgs’) – беспокойный (‘nemierīgs’), подземный (‘apakšzemes’) - надземный (‘virszemes’), latviešu valodā gaumīgs – bezgaumīgs, virsslānis – apakšslānis, angļu valodā useful (‘derīgs’) – useless (‘nederīgs’). Taču leksikoloģijai interesantākie ir dažadu sakņu antonīmi.
Protams, ne katram vārdam ir antonīms. Antonīmu nav tādiem vārdiem kā galds, tāfele, zirgs, septiņi utt., tāpat vārdiem Pēteris, Rīga utt.
Lai varētu izpausties antonīmija, vārda nozīmē jābūt kādai kvalitatīvai pazīmei, kuru iespējams graduēt līdz pretstatam. Tāpēc dabiski, ka visvairāk antonīmu ir kādības īpašības vārdiem un atbilstošajiem apstākļa vārdiem, piemēram, labs - slikts, tuvs - tāls, garš - īss, gaišs - tumšs, karsts - auksts, labs - ļauns, nabags - bagāts, labi - slikti utt.
Tiešās nozīmes lietvārdiem antonīmija sastopama retāk; tā rodas pirmām kātrām lietvārdiem, kas saistīti ar antonīmiskiem īpašības vārdiem, piemēram, gaisma-tumsa, karstums-aukstums, labums-ļaunums, nabadzība-bagātība, platums-šaurums, mīlestība-naids, sākums-beigas.Samērā maz antonīmu ir arī darbības vārdiem: mīlēt-nīst, sākt-beigt, attālināties-tuvoties, apgaismot-apgaismot-aptumšot utt.

…