Fotometrija
Gaismas staram „ejot” cauri analizējamajam šķīdumam notiek tā daļēja absorbcija un izkliede, pa visu kiveti (aparāta sastāvdaļa, kurā ielej analizējamā šķīduma paraugu). Absorbcijas lielums ir atkarīgs no starojuma viļņa garuma, analizējamā šķīduma sastāva un koncentrācijas. Jo lielāka analizējamā šķīduma koncentrācija, jo jāņem kivete ar mazāku garumu centimetros. Pasaules zinātnē lieto un izšķir vizuālo un instrumentālo fotometriju.
Vizuālā fotometrijā, kā instrumentu izmanto cilvēka acis, tās jūt tikai redzamās gaismas apgabalu. Vizuālo fotometriju var izmantot tikai krāsainiem šķīdumiem. [5]
Instrumentālās fotometrijas pamatā ir Lamberta – Bugera – Bēra likums, kas raksturo izkliedētas gaismas daudzumu. No gaismas avota tiek izstarota noteiktas intensitātes gaisma, pie noteikta viļņa garuma, gaismai „ejot” caur analizējamo šķīdumu tā tiek absorbēta un detektors uztver neabsorbētās gaismas intensitāti. Fotometrijas pamatlikums ir:
A = E ∙ B ∙ c
A – gaismas absorbcija;
B – kivetes garums (centimetros);
c – morālā koncentrācija.
Lamberta – Bugera – Bēra likums darbojas tikai krāsainiem šķīdumiem. Lamberta – Bugera – Bēra likumam nav nepieciešams viss spektrs, bet gan viens viļņu garums, pie kura ir vislielākais absorbcijas koeficents (absorbcijas maksimums).
Fotometrija no kolorimetrijas atšķiras ar to, ka kolorimetrijas pamatā ir krāsu salīdzināšana, bet fotometrijas pamatā ir starojuma absorbcijas un starojuma caurlaidības mērījumi. Ļoti svarīgs aspekts fotometrijā ir tas, ka tā metodes izmanto monohromatisku starojumu. Ja starojums nav pilnīgi monohromatisks, sakarība starp starojuma absorbciju un koncentrāciju nav lineāra.
Fotometriju analītiskajā ķīmijā lieto pārtikas produktu sastāvdaļu, piemaisījumu, piesārņojuma un piedevu kvalitatīvai noteikšanai.
…
