Īpašuma tiesības kā cilvēka pamattiesības ir nostiprinātas gan Latvijas Republikas Satversmē, gan cilvēktiesību aktos. Likumdevējs, izstrādājot lietu tiesības, tieši īpašuma tiesības gadījumā ir piešķīris dažādu tiesību daudzveidību, t.i. īpašnieks var pats lietot īpašumu, nodot lietošanu citiem, var atsavināt un var apgrūtināt.
Lietu tiesības Civillikumā, kopš izstrādes ir grozīts salīdzinoši maz. Līdz ar to var uzskatīt tās kā stabilas. Nereti atkāpe no Civillikuma lietu tiesībā noteiktā regulējuma ir speciālajos likumos. Kā piemēru var minēt dalītā īpašuma regulējumu, kas ir izveidojusies piespiedu kārtā, t.i. paredzot izņēmumu no Civillikumā nostiprinātā zemes un ēkas vienotības principa. Tomēr spēkā esošais regulējums neliedza arī vienoties par ēku un būvju celšanu uz citam piederošas zemes. Apkopojot esošās problēmas tika veikti grozījumi, kas paredz, ka no 2017. gada 1. janvāra vairs nav iespējams nodibināt jaunas brīvprātīga dalītā īpašuma tiesiskās attiecības. Tomēr vienlaicīgi spēkā stājās lietu tiesībās jauna trešā A nodaļa – apbūves tiesības. Apbūves tiesības ir arī citu valstu civiltiesībās. To kādi problēmjautājumi būs praksē varēs konstatēt tikai nākotnē, jo kopš tas ir spēkā ir pagājuši tikai nedaudz vairāk kā divus gadus. Apbūves tiesības izmantot ir noderīgi tādu nedzīvojamu ēku būvniecībai, kuras tehniskās attīstības dēļ tiek pārbūvētas un mainītas salīdzinoši neilgā laikā (degvielas uzpildes stacijas, angāra tipa ēkas). Tāpat pastāv arī cita veida nedzīvojamas ēkas, kas tehniski noveco un tiek pārbūvētas vai nojauktas daudz ātrāk, nekā dzīvojamās mājas.
Izstrādājot apbūves tiesības Latvijā kā pamats bija nepieciešama atsevišķās teritorijās, kurās ir ierobežota zemes atsavināšana, piemēram, ostās, speciālajās ekonomiskajās zonās, ļaut nedzīvojamo ēku būvi uz notieku laiku. Vienlaicīgi tika veikti grozījumi arī citos likumos, t.sk. Zemesgrāmatu likumā, Civilprocesa likumā.
