Dabas visinteresantāko un mīklaināko parādību vidū bērnu apdāvinātība tradicionāli ieņem vienu no galvenajām vietām. Problēmas, kas saistītas ar tās diagnosticēšanu un attīstību, saista pedagogus un psihologus daudzus gadsimtus. Šobrīd par to ir ļoti liela interese, ko vienkārši varētu izskaidrot ar sabiedrības vajadzībām.
Jebkurā cilvēka darbības nozarē (zinātnē, kultūrā, biznesā, politikā utt.) progress lielā mērā ir atkarīgs no apdāvinātiem cilvēkiem. Tāpēc liela nozīme ir apdāvināto bērnu atpazīšanai un atbilstošu apstākļu radīšanai viņu attīstībai.
Jāatceras, ka tieši talantīgi un apdāvināti cilvēki ir mūsu valsts visnozīmīgākā nacionālā bagātība un lielā mērā no viņiem ir atkarīga mūsu nākotne. Strādājot ar apdāvinātiem bērniem, darba komplicētība un specifika prasa piesaistīt dažādus speciālistus – pedagogus, psihologus, zinātniekus, kultūras darbiniekus. Bērna pilnvērtīgas un pozitīvas attīstības neiztrūkstošs nosacījums ir pedagogu un citu speciālistu sadarbība ar viņa vecākiem. Darbs ar apdāvinātu bērnu nevar balstīties vienīgi uz empīrisku, stihiski radušos pieredzi, tam jābūt nopietnam zinātniskam un zinātniski - metodiskam pamatojumam.
Lai gan apdāvināti bērni ir dažādi temperamenta, interešu, audzināšanas, kā arī attiecīgu personības izpausmju ziņā, tomēr pastāv kopējas personības iezīmes, kas raksturīgas lielākajai daļai augsta intelekta bērniem un pusaudžiem. Visnozīmīgākās personības iezīmes intelektuālās apdāvinātības atklāsmē ir: īpaša vērtību sistēma, vecumam neatbilstoša iespaidojamība, iekšējais kontroles lokuss (apdāvināti bērni uzskata, ka viņi paši ir savas dzīves noteicēji, ka viņu nelaimes un laime ir atkarīga no viņiem pašiem), pretrunīgs un nestabils pašvērtējums, nonkonformisms (nepielāgošanās, nepakļaušanās valdošajam vai grupas viedoklim). Literatūrā īpaši uzsvērts, ka šādiem bērniem gandrīz vienmēr apdāvinātības tapšanas process noris līdz ar sarežģītu dažādu veidu psiholoģisku, psihosomatisku un pat psihopatoloģisku problēmu virkni, kuru dēļ viņus var iekļaut “riska grupā”. …
