Zemnieku dzīves tēlotājs Apsīšu Jēkabs ir reālistiskā stāsta pirmais redzamākais pārstāvis latviešu literatūrā; viņa galvenais darbības laiks – 80. gadi.
Apsīšu Jēkabs (īstajā vārdā Jānis Jaunzemis) dzimis 1858. gada 8. decembrī (v. st. 26. novembrī) Vidzemes vidienē toreizējā Lizuma pagasta Kalaņģu mājās.
Nākošā rakstnieka tēvs Andrievs bija saimnieks un lauku skolotājs, kura mājās valdīja reliģiozitāte un patriarhālās attieksmes. Pieticība, pazemība un akla ticība debesīm tik ieaudzināta arī Apsīšu Jēkabā un stipri kavēja viņa mākslas attīstību.
Tomēr, zemnieka sētā augot, zēns tuvu iepazinās arī ar sava laika lauku dzīvi, ar tās raksturiem un to savstarpējām attieksmēm. Šis bērnībā un jaunībā iegūtais pieredzes materiāls ir galvenais vielas devējs Apsīšu Jēkaba daiļradei. Stipri viņu saistīja arī apkārtējās dabas skaistums un varenība. Gaujas un Ureikstes upes līči un ziedošās pļavas, it īpaši lielie meži (gāršas) daudz nodarbināja nākošā rakstnieka domas un jūtas, veidoja viņu par vienu no pirmajiem dabas ainavu notēlotājiem latviešu literatūrā. Vēlāk viņš šai ziņā mācījies arī no I.Turgeņeva un H.Heines.
Tēva mājās pavadīto gadu lielu nozīmi savā dzīvē un izaugsmē rakstnieks pats vairākkārt apliecinājis sajūsmas pilniem vārdiem: „Māja man arvien bija visu prieku avots un laimes pilnība. Nevaru izteikt, kā man patika māja un kā es mīlēju māju!”, „...tai zemnieku mājai un dzīvei, ko atstājis, ir piederējusi mana sirds”.…
