Secinājumi
Latvijas PSR pieminekļu aizsardzības sistēma bija pilnībā integrēta vissavienības sistēmā. Arheoloģisko pieminekļu aizsardzību pārsvarā vadīja LPSR ZA Vēstures institūts, daļēji arī Vēstures muzejs. 1959. gadā tika apstiprināts Latvijas aizsargājamo kultūras un vēstures pieminekļu saraksts, kurā bija iekļauti 1510 arheoloģiskie objekti. 1967. gadā un 1983. gadā pieminekļi tika pārreģistrēti un sarakstos tika veiktas nepieciešamas izmaiņas. Gadījumā, kad arheoloģisko izpēti senvietā diktēja kādas iestādes vai organizācijas tautsaimnieciskās vajadzības, tad šī iestāde pati finansēja izpēti. Tas attiecas gan uz, piemēram, kāda kolhoza pārbūvi, grants iegūšanu vai arī vissavienības nozīmes objekta – HES – celtniecību. Šādu celtniecības darbu gaitā daudziem arheoloģiskiem pieminekļiem draudēja daļējā vai pat pilnīga iznīcināšana.
Galvenās padomju laika tendences Latvijas arheoloģijā ir arheoloģiskā apzināšana, jau atklāto pieminekļu apsekošana un aizsardzības/glābšanas rakstura izrakumi. Glābšanas izrakumi ir saistīti gan ar dažāda rakstura saimniecisko darbību, gan ar dabas procesiem, kas iznīcina senvietas. Papildus jāatzīmē, ka šajā laikaposmā pieminekļu aizsardzības jautājumos tiek izglītota un aktīvi iesaistīta sabiedrība.
Gan no pieminekļu aizsardzības viedokļa, gan no arheoloģijas zinātnes attīstības viedokļa vērienīgākās pārmaiņas bija saistītas ar Daugavas HES kaskādes būvniecību. Daugavas spēkstaciju zonās notika plaša mēroga apzināšana un glābšanas izrakumi, kuros tika iesaistīti visi Latvijas PSR arheologu spēki. Tika piesaistīti interesenti, tajā skaitā studenti un skolēni. Kaut arī lielākā daļa šo jaunatklāto un izpētīto pieminekļi tika pazudināti, tomēr informācija par tiem, pateicoties arheologu darbam, ir saglabāta un ir pieejama turpmākai izpētei. Kopā aizsardzības izrakumi notika 90 objektos, un zinātnieki tajos ieguva ap 70 000 senlietu, ap 250 000 keramikas vienību, kā arī tūkstošiem dažādu citu materiālu analīzēm un turpmākai pētniecībai.
…
