Arhitekta Johana Georga Ādama Berlica arhitektūras raksturojums

Ievads
Klasicisma uzplaukuma periodā nostabilizējās raksturīgais muižu ansambļu plānojums ar kungu namu parādes pagalma galā un gar pagalma sānu malām simetriski izkārtotām saimniecības ēkām-kūtīm, staļļiem un ratnīcām. Tām parasti veidoja plašus lieveņus- kolonnu vai kolonnu arkāžu portikus. Šis mūra celtņu tipiskais izveidojums sakņojas tautas koka celtniecības senajās tradīcijās. Gandrīz katrā Latvijas nostūrī ir vēl saglabājusies ne viena vien lieliska klasicisma celtne, un gandrīz visas tās iekļautas valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstos.
Klasicisms aizsākās kā atbilde uz rokoko vieglprātību un sentimentalitāti. Klasicisms atšķirībā no baroka stila, kas klasisko mantojumu pārstrādāja ļoti radoši, lietoja jau gatavas, antīkajā arhitektūrā aizgūtas orderu formas – kolonnas, kolonnu pilastru portikus, klasiskus antablementus, kasešu griestus u.tml. Pārsegumos, līdzīgi kā antīkajā arhitektūrā, jumta forma kļuva maksimāli lēzena. Celtnēs iecienīta bija rotondas (cilindriska) forma un sfēriskas formas kupola pārsegums. Klasicisma celtnēm kopumā ir raksturīga skaidra, loģiska uzbūve, kas apvienojas ar cēlu harmoniju.
Šī laika arhitektūras mantojumā īpaši nozīmīgas ir vairākas pilis, kuru celtniecība saistīta ar Saksijā dzimušā arhitekta J.G.Ā.Berlica vārdu. Tās ir Mežotnes, Elejas, Kazdangas un Durbes pilis. Visu uzskaitīto muižu rašanās saistīta ar vienu pasūtītāju – K.J.F. fon Mēdemu, viņa piederīgajiem un draugu loku. Tieši K.J.F. fon Mēdems par savas dzimtas arhitektu izvēlējās J.G.Ā. Berlicu, kurš, iepazinies ar Pēterburgā strādājošā itāļu arhitekta Dž. Kvarengi projektiem, un nedaudz tos pārveidojot un variējot, sāka tos īstenot vērienīgās būvēs Mežotnē (1798-1802), Kazdangā (1800-1804) un Elejā (1806-1810).
…