Polijas vēsture ir pilna ar traģiskiem momentiem, kuros poļu tauta ir centusies sev izcīnīt neatkarību. 20.gadsimtā vien, poļiem nācies vairākkārt izcīnīt brīvību, vēl vairākas reizes tas ir mēģināts darīt, bet, diemžēl, nesekmīgi. Poļiem, kā ļoti nacionāli noskaņotai tautai, bija izveidojusies spēcīga pretošanās kustība, kura attīstījās tik tālu, ka tika pat izveidota pagrīdes armija un savā okupētajā zemē viņiem izdevās izveidot pat pagrīdes valsti.
Kara pārņemtajā Eiropā jau kopš 1939.gada darbojās daudzas pretošanās kustības, kuras ar lielākiem, vai mazākiem panākumiem pretojas gan vācu, gan padomju okupācijas spēkiem. Lielākoties gan pretestība tika izrādīta Vācu okupācijai, jo tā bija skārusi daudz ievērojamakas teritorijas.
Pec 1939.gada septembra okupācijas un Polijas sadalīšanas starp Vāciju un PSRS poļi turpināja pagrīdes cīņu pret okupāciju spēkiem. Varšavā tika izveidota slepena militāra organizācija, kuru vadīja, tobrīd jau Rumānijā esošais, ģenerālis Mihails Karševics – Tokarzevskis.1 Formējums tika nosaukts par Polijas Uzvaras vienību. Gan Varšavā, gan citur Polijā parādījās aizvien jaunas un jaunas pagrīdes vienības. Dažas vadīja armijas virsnieki, kuri bija izglābušies no sagūstīšanas, citas, savukārt, veidoja politisko grupējumu pārstāvji vai vienkāršas draugu grupas. Dažu gadu laikā apvienojoties un pārveidojoties tika izveidota pagrīdes armija, aptuveni 300-350000 cilvēku sastāvā no kuriem 10 000 bija virsnieki. 1942.gada 14.februarī tā ieguva nosaukumu Armia Krayowa (AK), jeb latviski – Tēvijas, jeb Dzimtenes armija. Tā neizpaudās, kā noteikts, slēgts formējums, bet, tā vietā, bija ļoti elastīga. Pamatsastāvu veidoja poļi, kuri ikdienā nodarbojās ar savām lietām: strādāja, mācījās utt., bet pārējā laikā tie tika slepeni apmācīti. Pagrīdē dzīvoja tikai šo vienību virsnieki un dažas, nelielas partizānu grupas, kuras nodarbojās ar diversijas aktu veikšanu: dzelzceļu un tiltu spridzinašanu, atentātu veikšanu, cietumnieku atbrīvošanu utml. …
