Secinājumi
Studiju darba izpildēs laikā iegūta informācija, ļauj izvirzīt dažus pamatotus secinājumus un uzskatīt, kā darba mērķis ir sasniegts, jo tika izpētītas, salīdzinātas un analizētas ārpustiesu represijas un deportācijas 1941. un 1949. gadā. Tika arī izpildīti darba uzdevumi, t.i., izpētīts represijas un deportācijas jēdziens; pierādīts, ka deportācijas bija padomju varas loģisks turpinājums; noskaidroti deportāciju reglamentējošie dokumenti; tika veika J. Serova instrukcijas par 1941. gada deportācijas veikšanas kārtību un S. Kruglova pavēles „Par kulaku, bandītu un nacionālistu izsūtīšanu” pētniecisko analīzi; salīdzinātas 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas; izpētīti galvenie prettiesiskie jautājumi deportāciju veikšanā.
Studiju darba „Ārpustiesu represijas pret Latvijas iedzīvotājiem 1941.g., 1949.g.: salīdzinošā analīze” izstrādes gaitā tika secināts:
Deportācija jeb iedzīvotāju piespiedu pārvietošana nozīmē personu piespiedu pārvietošanu, kas saistīta ar padzīšanu vai citām piespiedu darbībām, no likumīgi apdzīvotas teritorijas, tāpēc jebkura deportācija ir ārpustiesiskā un atzīstama par noziegumu pret cilvēci;
Represija ir sods vai cits piespiedu līdzeklis, ko piemēro valsts. PSRS laikos represijas bija plašas akcijas, vardarbīgi sodi, kas bija vērsti pret cilvēkiem to pārliecības un uzskatu dēļ un kas tika ar valdības rīkojumiem īstenotas.
Represijas un deportācijas, kuras tika realizētas J. Staļina laikos, bija nežēlīgas un indivīdu pazemojošas. Īstenotais terors bija orientēts uz tā saucamajiem šķiras ienaidniekiem, kā arī potenciāli uz tiem, kas neatbalstīja komunismu un padomju sistēmu;
Padomju valsts likumdošanā 1924., 1926. un 1930. gadā tika veiktas daudzas izmaiņas krimināllikumā, kuru rezultātā tika atjaunota katorga, spaidu darbi, kā arī nometināšana Sibīrijā, Kazahstānā un PSRS Tālajos Austrumos. Tas jau bija iepriekš sagatavotas likumiskas garantijas ārpustiesiskām un antihumānām rīcībām;
Studiju darbā izmantotie avoti neapstrīdami apliecina, ka 1940.—1941. gada un 1949. gada ārpustiesas masu represijas pret latviešu tautu ir bijušas savlaicīgi iecerētas, rūpīgi un mērķtiecīgi izplānotas;
Deportācijas, kuras notika Latvijas teritorijā 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta, reglamentēja daudzas pavēles, instrukcijas, kuras pieņēma PSRS Iekšlietu ministrijas vadītāji. Šie dokumenti reglamentēja izsūtāmo sarakstu veidošanu, noteica kārtību, kāda jāveic deportācijas, kā arī lai no nelikumīgas un antihumānas darbības veidotu likumības ilūziju PSRS valsts ietvaros;
Staļiniskajā totalitārisma saistāmā pretpadomju elementiem tiesu visbiežāk sprieda Sevišķā apspriede jeb troika, kurai piederēja praktiski neierobežotas tiesības izrēķināties ar valdošajam režīmam nevēlamiem cilvēkiem;
Ceļu lielajam teroram pavēra PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maijā lēmums „Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas”, kurš uzskaitīja, kas tiek uzskatīti par pretpadomju elementiem, kurus jādeportē;
I.Serova instrukcija „Par deportācijas veikšanas kārtību Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR” parāda 1941. gada 14. jūnija deportācijas sistemātisko plānošanu un iekšlietu komisariāta ārpustiesiskas darbības, kuras vajadzēja realizēt, pēc šis instrukcijas;
S. Kruglova pavēle „Par kulaku, bandītu un nacionālistu izsūtīšanu” reglamentēja 1949. gada 25. marta izsūtīšanu, katra darbība bija iepriekš izlemta, ka arī noteica, ka izsūtāmos jānovieto nometinājumā vietās uz mūžīgiem laikiem;
1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijām bija līdzīga norises gaita, taču abām deportācijām bija atšķirīgi iemesli, kāpēc padomju vara to veica, kā arī izsūtīto cilvēku kontingents deportāciju laikā bija atšķirīgs. 1941. gada deportācijas mērķis bija iebiedēt Latvijas iedzīvotājus, lai likvidētu pretestību padomju varai, bet 1949. gada deportācijas mērķis bija apspiest bruņoto un neapbruņoto tautu pretestību un atvieglot lauksaimniecības kollektīvizāciju;
PSRS J. Staļina valdīšanas laikos organizētas masveida represijas un deportācijas bija ārpustiesiskās un neatbilda pat tā laika likuma un lēmumu prasībām.
Juristiem arī ir jāpēta deportācijas un to norisi, jo tās bija ārpustiesiskās, to realizēšanās gaitā tika pārkāpti daudzas tiesību normas, kas ir jāanalizē, lai izprastu deportāciju tiesisko realitāti. Tādas prettiesiskas darbības, kādas tika veiktas deportāciju laika, ir tik unikāls notikums, kam grūti atrast precedentu.
1941. un 1949. gada deportācijas ir jāpēta tiesību zinātniekiem, jo civiliedzīvotāju masveida ārpustiesas represijas un deportācijas ir viens no spilgtākiem piemēriem, kad indivīdu dzīvība netika vērtēta un valsts vara rīkojas patvaļīgi, pārkāpjot ne tikai cilvēktiesības, bet tajā teritorijā funkcionējošus likumus un valsts Konstitūciju.
…
