Uz šīs zemes nav nekā mūžīga... Pie šīs domas jāapstājas, ja runājam par atkritumiem. Neatkarīgi no atkritumu sastāva, apjoma vai to teorētiskās definīcijas, par jebkuriem atkritumiem kopumā var teikt, ka tie atspoguļo sabiedrību, kura tos ir radījusi. Atkritumi ir sabiedrības pirkstu nospiedumi, kas vēlākām paaudzēm dos iespēju spriest par mums un vērtēt mūsu attieksmi pret cilvēces kopīgajiem izejmateriāliem, nākotnei paredzēto resursu apsaimniekošanu un mūsu attieksmi pret to.
Un tomēr – kādēļ tieši 20.gadsimtā cilvēki sākuši aktīvi uztraukties par pašas saražoto atkritumu tālāko likteni? Kamēr vien cilvēks ir eksistējis, viņš ir radījis atkritumus un kaut kur tos izmetis. Kāpēc par to varēja neuztraukties viduslaikos, bet ir nopietni jādomā šodien?
Atkritumi neradīja problēmas, kamēr
uz Zemes iedzīvotāju bija skaitliski maz – salīdzinoši, pašlaik pasaules iedzīvotāju skaits sniedzas pāri sešiem miljardiem, bet vēl tikai 1900-tajos iedzīvotāju skaits nebija lielāks par diviem miljardiem,
nebija izejvielu deficīta,
vide bija maz piesārņota, bija daudz brīvu platību
izmantotie materiāli bija bioloģiski sadalošies vai inerti dabas produkti (koks, māls, vilna, lini, āda, utt.), kas, nonākot apkārtējā vidē, ar laiku izgaisa bez pēdām.
Ar neapbruņotu aci katrs var pārliecināties par dabas piesārņojumu pavasaros, kad sniegs nokusis, bet zāle vēl nav sadīgusi: ceļmalas, meži, grāvji un upmalas ir nosētas ar plastmasas plēvēm, tetrapakām, PET pudelēm, dažāda veida iesaiņojuma materiāliem. Vējš šos materiālus dzenā no vienas vietas uz otru, taču nekur tie nepazūd un būs tur arī nākamajā un aiznākamajā pavasarī, jo ir speciāli veidoti, lai būtu noturīgi pret ūdens, ultravioletā starojuma un baktēriju iedarbību.…
