Viena no galvenajām Latvijas vides politikas prioritātēm ir atkritumu saimniecība, īpaši esošo izgāztuvju radītais piesārņojums un jaunu izgāztuvju vietas izvēle un celtniecība.
1998.gadā LR Ministru kabinetā pieņemta “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 1998. - 2010. gadam”. Stratēģijas mērķi ir uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, kā arī samazināt sadzīves atkritumu un izgāztuvju radīto negatīvo ietekmi uz vidi. Stratēģija paredz uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu kvalitāti un palielināt iedzīvotāju skaitu, kuriem ir pieejami šie pakalpojumi. Paredzēts pakāpeniski samazināt esošo sadzīves atkritumu izgāztuvju skaitu. Pamatojoties uz šo stratēģiju, ir sagatavota investīciju programma “500-“ un uzsākta tās realizācija Ziemeļvidzemē. Apmēram 20% no atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados strauji pieaug. Pašlaik VAD, sadarbībā ar Latvijas Iepakojuma asociāciju, notiek aktīvs darbs pie iepakojuma likumdošanas sakārtošanas un ES direktīvas “Par iepakojumu un izlietoto iepakojumu” ieviešanas, veicinot izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un pārstrādi videi draudzīgā veidā.[18]
Katras valsts sociāli un industriāli attīstītas saimniecības izveidošanās saistīta ne tikai ar saražotā kopprodukta pieaugumu, bet ari ar nemitīgu atkritumu daudzuma palielināšanos. Straujais atkritumu pieaugums pašreiz ir viena no lielākajām vides aizsardzības un saimnieciskajām problēmām. Eiropas valstīs gada laikā rodas vairāk nekā 250 miljonu tonnu sadzīves atkritumu un vairāk nekā 850 miljonu tonnu rūpniecisko atkritumu.[1] Šo atkritumu vidējais gada pieauguma ātrums kopš 1985. gada Eiropas valstīs ir ap 3 %.
Atkritumu veidošanās dinamika ir atkarīga no ražošanas un patērēšanas tendencēm. Paaugstinoties dzīves līmenim, sadzīves atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju palielinās. Tāpat produkcijas un dažādu darbību daudzveidības pieaugums nenovēršami ietekmē radīto atkritumu daudzumu. Ievērojami to ir palielinājusi īstermiņa izmantošanai paredzēto lietu ražošana un lietošana, straujš preču iepakojuma materiāla pieaugums un citi faktori.
Atkritumu veidošanās saistīta arī ar materiālu un enerģijas nelietderīgu izmantošanu un atjaunojamu vai neatjaunojamu resursu samazināšanu visās dzīves jomās. Atkritumu plūsmas lielumu tieši ietekme kā ražojuma veids un izgatavošanas process, tā lietotāju izvēle un ražojuma izmantošana.
Pieaugošā atkritumu daudzuma negatīvā ietekme uz vidi ir atkarīga no atkritumu sastāva un no tā, kāda atkritumu apglabāšanas vai pārstrādes metode tiek izmantota un kā to realizē. Drošu atkritumu apsaimniekošanu apgrūtina ievērojamās izmaiņas atkritumu sastāvā. Pieaugošos daudzumos tālāk neizmantojamie atkritumi satur vielas, kas ir bīstamas vai ļoti bīstamas. Bīstamo atkritumu neatbilstoša apsaimniekošana un nelegāla izmešana izraisa nopietnus draudus apkārtējai videi un cilvēku veselībai. Šādu atkritumu pārvietošana no valstīm ar stingriem vides aizsardzības likumiem uz valstīm ar mazāk stingram prasībām palielina potenciālo risku šo valstu apkārtējai videi un iedzīvotajiem.
Pašreizējās ilgtermiņa apglabāšanas un pārstrādes jaudas atsevišķās valstīs ir ierobežotas un, iespējams, nav pietiekamas, lai apmierinātu sagaidāmo atkritumu pieaugumu. Bieži esošās pārstrādes un apglabāšanas iespējas neatbilst apstiprinātajiem vides standartiem, bet jaunu objektu izveide izsauc lielu vietējo iedzīvotāju pretestību, kas saistīta ar potenciālo riska iespēju palielināšanos attiecīgo pašvaldību teritorijās.[1]
Daudzās Eiropas valstīs ir:
atkritumu apglabāšana neatbilstoši iekārtotās izgāztuvēs, kas ir galvenais atkritumu ilgtermiņa glabāšanas veids, var radīt piesārņojuma noplūdi augsnē un tālāk apakšzemes ūdeņos
atkritumu apglabāšanas vietas aizņem lielas teritorijas, kas ir pretrunā ar zemes lietderīgu izmantošanu un bojā apkārtējo ainavu;
atkritumu sadedzināšana., ja tā netiek pareizi veikta, var izraisīt bīstamu vielu izplūdi atmosfērā un radīt lielu daudzumu piesārņotu pelnu ;
otrreizējā atkritumu izmantošana vai pārstrāde rada vismazāko piesārņojumu un palīdz taupīt resursus, bet tā ir saistīta ar atkritumu šķirošanu un parasti tehnoloģiski sarežģītiem un dārgiem pārstrādes procesiem.[3]
Lai gan Latvijā ir uzsākta atkritumu saimniecības izveide atbilstoši ES prasībām, tomēr vēl joprojām lielākajā Latvijas daļā atkritumu saimniecība reāli aprobežojas ar cieto sadzīves atkritumu savākšanu no iedzīvotājiem un organizācijām, bieži pat nesavācot visas atkritumu grupas (piemēram, cietos un bīstamos atkritumus), un to izvešanu uz izgāztuvi.
Cieto atkritumu daudzumi uz vienu republikas iedzīvotāju salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm nav lieli, bet ir izteikta to koncentrācija dažās mūsu valsts teritorijās (Rīga. Rīgas rajonā, Daugavpili, Liepājā u.c.).[3] Atkritumi galvenokārt tiek vākti bez iepriekšējas sašķirošanas.
Eiropa Savienības Direktīva 75/442/EEK par atkritumiem ir teikts, ka atkritumus ir jāsagatavo to otrreizējai pārstrādei un atkārtotai izmantošanai.
Viens no veidiem, kā varētu risināt iepriekšminētās problēmas un izpildīt ES prasības tiek izklāstīts dotajā diplomprojektā.
Izstrādāt atkritumu savākšanas un šķirošanas laukuma projektu, lai samazinātu apglabājamo atkritumu daudzumu un sagatavotu atkritumus pārstrādei.
Darba uzdevumi:
1.Izanalizēt atkritumu saimniecību regulējošos normatīvos aktus Latvijā.
2.Veikt atkritumu saimniecības izveides priekšnosacījumu raksturojumu.
3.Aprakstīt esošo situāciju atkritumu saimniecībā valstī.
4.Izanalizēt vides aizsardzības stāvokļa uzlabošanu veicinošos faktorus.
5.Novērtēt atkritumu ietekmi uz vidi.
6.Apkopot informāciju par radīto atkritumu daudzumu un sastāvu, kas nepieciešama sadzīves atkritumu savākšanas un šķirošanas laukuma izveidošanai.
7.Izstrādāt atkritumu savākšanas un šķirošanas laukuma projektu Balvu rajonam.…
