Es izvelējos šo tēmu, jo tā šobrīd ir ļoti aktuāla problēma kuras risināšana ir ļoti grūta. Latvija arī ir atkritumi, bet katra valsts nebūtu valsts, ja tai nebūtu atkritumu. Arī Latvija nav izņēmums. Tā ir valsts kurai ir likumi un trūkumi šajā jomā, katrs cilvēks katru dienu izsviež kādu priekšmetu – atkritumu. Atkritumi var būt gan parasti sadzīves atkritumi (veci pārtikas produkti, konservbuņdžas, papīri un citas lietas), gan bīstamie atkritumi. Bieži vien tie ir mums sastopami tepat tuvumā (bīstami atkritumi). Tie var būt gan dzīvsudraba termometri, gan visa veida baterijas, gan lakas un krāsas un elektroniskie aparāti. Lai cīnītos pret šo ļaunumu ir izveidotas savākšanas un iznīcināšanas vietas. Parastos atkritumus ved uz izgāztuvēm un speciāliem poligoniem, bet bīstamos atkritumus uz speciālām vietām, kur tos šķiro. Bet ne vienmēr tā notiek, jo reti kur tu vari atrast kādu grāvi, kur nemētātos kāds atkritums. Piemēram tā pati ceļmala, kas ved gar ceļu Alūksne – Strautiņi. Ejot gar šo ceļmalu grūti ir nepamanīt kādu atkritumu. Bet, ja tie būtu tikai parastie sadzīves atkritumi! Tur mētājas arī bīstamie atkritumi (motoreļļas kārbas, kurās ne reti ir atrodamas pašas eļļas). Mēs paši metam ārā vecos dzīvsudraba termometrus, vecās, ar notecējušu termiņu, zāles kopā ar sadzīves parastajiem atkritumiem un vedam uz izgāztuvēm (labi ja vēl uz turieni). Bet tur apkārt klaiņo meža zvēri un pat paši cilvēki. Nokļūstot saskarsmē ar šiem atkritumiem tie var saslimt ar dažnedažādām slimībām, kas var būt pat nāvējošas. Mans mērķis ir iepazīties ar Latvijā sastopamiem atkritumiem un to izolēšanu un pārstrādi. Izpētīju cik ļoti mūsu skolas (84. vidusskolas) skolēni interesējas par apkārtnes tīrību un vai viņus uztrauc Latvijas atkritumu problēmas, iedodot 68 vidusskolas skolēniem aizpildīt testu – anketu ko pats izveidoju, un apkopoju iegūtos rezultātus tabulās. Es savā darbā izvirzīju hipotēzi, ka skolēni nav pietiekoši informēti par atkritumu šķirošanu un paši nevēlas šķirot atkritumus.
Mums visapkārt ir milzum daudz atkritumu, kuri mums pat reizēm nav nepieciešami. Katrs no mums arī zina to ka tie mums nav labvēlīgi. Sadzīves atkritumi ir tie, kas nāk no mums katra. Mūsu valstī nevar sūdzēties, ka kaut mazumiņš netiktu darīts to aizvešanā. Gandrīz pie katras mājas, kas atrodas puslīdz lielā centrā, ir atrodamas kādas miskastes, kur izmest atkritumus. Par šādām lietām rūpējas valsts nozīmētas firmas. Liela daļa šo atkritumu savācēju ir sadalīti pa Latvijas rajoniem. Tomēr liela daļa mūsu valsts atkritumu netiek apsaimniekotas (atkritumu savākšana, uzglabāšana, pārkraušana, pārvadāšana, pārstrāde un apglabāšana, šo darbību pārraudzība, kā arī atkritumu apglabāšanas vietu ierīkošana un pārstrādes objektu uzturēšana un aprūpe pēc to slēgšanas) – mētājas pa ceļmalām, nelegāli ierīkotām izgāztuvē un galvenais – mežos. Ir aprēķināts, ka nedēļas laikā viens Latvijas iedzīvotājs rada ~ 5 kg atkritumu, mēneša laikā 20 kg, bet gadā mēs katrs radām 240 kg atkritumu. Tiek rēķināts, ka ik gadu Latvijā no jauna uzkrāja apmēram 600-700 tūkstoši tonnu sadzīves atkritumu.…
