Katras valsts sociāli un industriāli attīstītas saimniecības izveidošanas saistīta ne tikai ar saražotā kopprodukta pieaugumu, bet arī ar nemitīgu atkritumu daudzuma palielināšanos. Straujais atkritumu pieaugums pašreiz ir viena no lielākajām vides aizsardzības un saimnieciskajām problēmām.. Eiropas valstīs gada laikā rodas vairāk nekā 250 miljonu tonnu sadzīves atkritumu un vairāk nekā 850 miljonu tonnu rūpniecisko atkritumu. Šo atkritumu vidējais gada pieauguma ātrums kopš 1985. gada Eiropas valstīs ir ap 3 %. [1]
Pieaugošā atkritumu daudzuma negatīvā ietekme uz vidi ir atkarīga no atkritumu sastāva un no tā, kāda atkritumu apglabāšanas vai pārstrādes metode tiek izmantota un kā to realizē. Drošu atkritumu apsaimniekošanu apgrūtina ievērojamās izmaiņas atkritumu sastāvā. Pieaugošos daudzumos tālāk neizmantojamie atkritumi satur vielas, kas ir bīstamas vai ļoti bīstamas. Bīstamo atkritumu neatbilstoša apsaimniekošana un nelegāla izmešana izraisa nopietnus draudus apkārtējai videi un cilvēku veselībai. Šādu atkritumu pārvietošana no valstīm ar stingriem vides aizsardzības likumiem uz valstīm ar mazāk stingrām prasībām palielina potenciālo risku šo valstu apkārtējai videi un iedzīvotājiem.
Viens no atkritumu saimniecības pašreizējās nesakārtotības iemesliem ir arī tas, ka Latvijā pēdējā desmitgadē mainījās atkritumu saimniecības organizācija, proti, ja līdz deviņdesmito gadu sākumam tas bija vienots mehānisms, kuru vadīja Komunālās saimniecības ministrija un pārzināja katras pilsētas vai rajona izpildkomiteja, bet tās realizētājs bija attiecīgais komunālās saimniecības uzņēmums, tad līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu ir notikusi organizatorisko funkciju pārveide un jaunu struktūrvienību iesaistīšanās. Šajā laikā, balstoties uz likumu "Par pašvaldībām", atkritumu saimniecības izveides funkcija pāriet vietējo pašvaldību pārziņā, kuras atbild par atkritumu savākšanu un izvešanu, un rajonu pašvaldību ziņā, kas atbild par atkritumu noglabāšanas vietu un pārstrādes objektu izveidošanu.…
