Atmiņai ir Ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, jo pateicoties tai tiek uzkrātas zināšanas, kuras, savukārt, tiek izmantotas atbilstoši vajadzībām. Bez atmiņas cilvēks nepārtraukti atrastos jaundzimuša bērna stāvoklī. Tas nespētu pat iemācīties staigāt, jo momentā aizmirstu kustības. Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.
Nemaz tik sen atpakaĻ, kad daudzi cilvēki neprata ne lasīt, ne rakstīt, laba atmiņa - precīza atcerēšanās - bija vienīgais pieredzes un zināšanu uzglabāšanas veids. Mūsdienās, pateicoties izglītībai un tehnisko iespēju straujajai attīstībai, cilvēks saņem aizvien vairāk informāciju. Laika gaitā izveidojušies daœādi tās uzglabāšanas veidi., sākot no rokasgrāmatām, enciklopēdijām, vārdnīcām līdz kompjuterizētām datu bankām un programmām. Būtiski kĻūst prast lietot un attiecīgi izmantot daœādos informācijas ieguves avotus.
Atmiņu pētī vairākas zinātnes: psiholoģija, fizioloģija, bioķīmija u.c.
Senās Grieķijas mitoloģijā atmiņas dieviete Mnemozine tika uzskatīta par visu mūzu - mākslas un zinātnes dievu - aizgādnie›u māti. Tā laika Grieķijā radusies mnemonika - iegaumēšanas māksla, kuru izgudrojis grieķu dzejnieks Simonids (V gs.p.m.ē.).
Liela loma iegaumēšanas procesā ir domāšanai, kas dod iespēju salīdzināt jaunās zināšanas ar iepriekšējām, dibināt jēdzieniskus sakarus. Neattīstot atmiņu un nepārzinot tās likumības, cilvēks nenovēršami iegūst vienīgi nenoturīgas zināšanas, neizkoptu domāšanu un lielu laika patēriņu jaunu zināšanu apguvē. Tātad atmiņu var attīstīt. Cilvēkus ar labi attīstītu atmiņu mēdz saukt par cilvēkiem ar “vieglu galvu.”
…
