Atmiņas traucējumi lokālu smadzeņu bojājumu gadījumā

Atmiņa ir organisma individuālās pieredzes uzglabāšana un nepieciešamās informācijas aktualizēšana.
Šis atmiņas definējums attiecināms uz visdažādākajām tās izpausmēm. Atmiņu izšķir kā bioloģisku un psihisku (vai neiro – psihisku) funkciju.
Visas bioloģiskās sistēmas raksturojas ar atmiņas mehānismu klātesamību, kuri nodrošina fiksāciju (iegaumēšanu), saglabāšanu un reproducēšanu.
Šis pazīmes ir patstāvīgas fāzes, kas ir izdalāmas atmiņas procesos kā bioloģiskā, tā arī daudz sarežģītākā psihiskajā sistēmā, ir vispārējas.
Atmiņa kā bioloģiska funkcija, pirmkārt ir filoģenētiska vai iedzimta, kas nosaka katra organisma struktūru saskaņā ar viņa sugas vēsturi. Bioloģiskā atmiņa eksistē ne tikai filoģenētiskā, bet arī ontoģenētiskā formā. Pie pēdējās ir attiecināma, piemēram, imunitāte, kas iegūstama ontoģenēzes procesā, un daudzas citas parādības, kas noris elementārajā - fizioloģiskajā un pat šūnu - līmenī. Atmiņa kā psihiska funkcija arī ir pieskaitāma pie ontoģenētiskās atmiņas.
Atmiņas kā bioloģiskas un psihiskas funkcijas galvenās pazīmes ir:
Iegaumēšanas ilgums,
tā izturība un spēja ilglaicīgi saglabāties,
iegūtā materiāla apjoms,
tā nolasīšanas precizitāte,
atveidošanas (reproducēšanas) īpatnības.
Pēc E. Sokolovska (1974, 1997) domām, dažādas bioloģiskās sistēmas atšķiras tieši pēc šīm pazīmēm. Daudzas bioloģiskās sistēmas raksturojas ar vāji attīstītu atmiņas nolasīšanas un reproducēšanas mehānismu. Cilvēkam, kam ir sarežģīta atmiņas procesu darbība, šīs abas fāzes (nolasīšana un reproducēšana) ir maksimāli attīstītas. Bet tieši nolasīšanas un reproducēšanas mehānismi ir visvieglāk ievainojami pie dažādiem patoloģiskiem stāvokļiem (tai skaitā pie lokālajiem smadzeņu bojājumiem). …