Atmosfēra ir nozīmīgs dabas komponents visai cilvēcei, varbūt pat visnozīmīgākais, tādēļ atmosfēras piesārņojums ir globāla problēma visur pasaulē. Nozīmīga atmosfēras piesārņošana saistās ar rūpniecības attīstību 19.gadsimta beigās, un līdz ar šo palielinājās urbanizācijas procesi.
Urbanizācijas izraisītās vides problēmas jau novērotas no 18.gs.sākuma. Līdz 20.gs.vidum urbanizācijas līmenis un lielo pilsētu skaits pasaulē bija pārāk zemes, lai būtu novērojami kādi zīmīgi piesārņojuma izraisīti efekti uz vietēji klimatu un hidroloģiju (www.globalchange.umich.edu, 31.oktobris, 2005).
Sabiedrībai attīstoties arvien pieauga arī urbanizācijas līmenis, pieauga lielo pilsētu skaits, kurās iedzīvotāju skaits ir lielāks par vienu miljonu. Šī parādība labi novērojama ap 1950.gadu. Šajā laikā kupošo dūmeņi tika uzskatīti par augstas attīstības zīmi – tātad, jo vairāk, jo labāk. Līdz ar to lielās urbānās teritorijās arvien straujāk pieauga iedzīvotāju saslimšanu gadījumi.
Ievērojami tika piesārņots pilsētu gaiss, kura piesārņotāji atmosfēras cirkulācijas rezultātā tika aiznesti arī uz tālākiem apgabaliem. Pasliktinājās ūdeņu kvalitāte, bija atkritumu problēmas – nebija kur tos likt, daļa no tiem bija kaitīgi cilvēkiem, tos nevarēja uzglabāt tuvu pie pilsētām, un tam līdzīgas problēmas.
Saprotams, ka pilsētu piesārņojuma problēmas ir nozīmīgas, bet gaisa kvalitāte ir pati svarīgākā. Diemžēl gaiss ir tas elements, kurš ir viens no visvairāk piesārņotajiem dabas elementiem gan pilsētvidē, gan arī ārpus tās. Galvenie gaisa vides piesārņotāji ir izmeši no rūpnīcu dūmeņiem, mūsdienās ievērojamu daļu piesārņojuma dod autotransports, kuģu un prāmju izmeši, kā arī aviotransports.
Galvenie antropogēnie avoti ir enerģētika un apkure, transports, industrija un lauksaimniecība. Nozīmīgākie dabiskās izcelsmes piesārņojošo vielu avoti ir mežu ugunsgrēki, vulkānu darbība, organisko vielu sadalīšanās procesi.
Gaisa piesārņojums negatīvi ietekmē augus, dzīvniekus, kā arī cilvēku veselību, izraisot dažādas slimības.…
