A.Upīša vēsturiskās traģēdijas "Žanna d'Arka" un "Mirabo"

A. Upīts traģēdiju atzīst par mākslas visaugstāko pakāpi, par formu, kurā vispilnīgāk iespējams risināt kardinālākās, svarīgākās attīstības problēmas. Traģēdijas žanrs A. Upītim, tāpat kā Rainim, ir cīņas ierocis par cilvēces un proletariāta (strādnieku šķiras) atbrīvošanu. Daudzviet viņa teorētiskajos pamatprincipos un kritikās atrodami ļoti spēcīgi argumenti, kas, šķiet, ļoti labi izskaidro autora pievēršanos šim žanram, resp.: autors uzsver, ka traģēdija veidojas līdzi vēsturiskās attīstības gaitai, mainās atkarībā no laikmeta prasībām. Atšķirībā no daudziem saviem priekšgājējiem, A. Upīts masas, tautas tēlu vairs neatstāj vairs kā traģēdijas varoņa traģiskā konflikta fonu papildinošu elementu, bet gan izvirza to centrā un līdz ar to masa šeit iegūst jaunu statusu, resp., masa A. Upīša traģēdijās „ ir galvenais spēks, kas pārstāv laikmeta tieksmes negrozāmās likumsakarības, bet personība, indivīds, kas neizpilda masu gribu, stājas ceļā vēsturiskajai nepieciešamībai” (Vārdaune, 165. lpp.). Un tieši šeit arī veidojas indivīda un masu traģiskais konflikts, kurā spēcīgākais (masa) uzvar un indivīdam ir jāiet bojā, kaut gan ne vienmēr tas šķiet nepieciešams.
Vēsturisku vielu un vēstures varoņus autors uzskatījis traģēdijai par vispiemērotāko tāpēc, ka traģēdija kā dramatiskās mākslas augstākais veids, kas visdziļāk ietiecas parādību būtībā, prasa izkristalizētu, skaidru notikumu izpratni un stingru objektivitāti, kura vislabāk iespējama, raugoties uz attēlojamo priekšmetu no laika distances. Kā arī vēstures sižets, autoraprāt, var sevī ietvert idejas, kas tiešā veidā dažkārt ļāva izvairīties no tolaik aktuālajiem cenzūras vai citiem politiskajiem ierobežojumiem.
Upīšaprāt, vēstures tēma nekad nenoveco, tā allaž ir savu aktualitāti saglabātspējīga un jebkura laika – tā laika vai mūsdienu – mākslinieka fantāziju ierosinātspējīga, jo lielas literatūras uzdevums ir tēlot cilvēku un ideju cīņu tās daudzveidībā un sarežģītībā.…