Par autortiesību rašanos vietu var uzskatīt Franciju (19.gs.), jo tieši šajā valstī radās pirmie autori – nemiernieki, kuri uzskatīja, ka viņa radītos darbus būtu noteikti jāaizsargā un atlīdzība par to izmantošanu būtu jāmaksā nevis vienu reizi, darbus iegādājoties, bet katru reizi, kad darbs tiek izmantots.
Pirmais nozīmīgākais starptautiskais normatīvais akts autortiesību jomā ir 1886.gadā izstrādātā ,,Bernes konvencija’’, kurai sekoja Ženēvas autortiesību konvencija. Latvijas likumdevēji pirmo autortiesību aizsardzības likumu pieņēma 1937.gada 15.maijā. pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika pieņemts jauns likums, kurš stājās spēkā 1993.gada 11.maijā tā nosaukums bija likums ,,Par autortiesībām un blakustiesībām’’. Bet jau 2000.gada 6.aprīlī tika pieņemts jaunais ,,Autortiesību likums’’, kurš autoru tiesību aizsardzības ziņā šis likums atbilst Bernes konvencijai, Romas konvencijai, Pasaules Tirdzniecības organizācijas līgumam par ar tirdzniecību saistītiem aspektiem Intelektuālā īpašuma tiesību jomā (TRIPS), Pasaules Intelektuālā īpašuma līgumiem un ES nomas un publiskās patapinājuma un blakustiesību direktīvām, termiņu saskaņojošai direktīvai, datu bāzes aizsardzības direktīvai, datorprogrammu aizsardzības direktīvai, kā arī satelīta un kabeļu retranslācijas direktīvai.
,,Autortiesību likums’’ radīts galvenokārt, lai aizsargātu darbu autorus, kā arī pašus darbus no viņu tiesību pārkāpējiem – no tām personām, kuras vēlas izmantot minētos darbus. Kā arī, lai nodrošinātu jaunradīto darbu nonākšanu sabiedrības locekļu rokās. Likums regulē attiecības starp darbu autoriem un šo darbu izmantotājiem, sniedzot skaidru definīciju, kas ir autors, viņa darbs, kas iz darba izmantotājs, nosakot autoratlīdzību, autortiesību aizsardzības paņēmienus un termiņus, autoru mantiskās un personiskās tiesības un šo tiesību mantiniekus un pārņēmējus, kā arī regulē daudzus citus jautājumus, kuri ir saistīti ar autoru tiesisko aizsardzību.…
