Baltkrievi nacistiskās Vācijas Vērmahta, policijas un SS vienībās Otrā pasaules kara gados

Otrā pasaules kara gados Latvijas, kā arī mūsu kaimiņvalstu Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas un Baltkrievijas teritorijas okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks un administratīvi tās tika iekļautas Ostlandes un Ukainas reihskomisariātos. Līdz ar to Padomju Savienības rietumu teritoriju resursi, t. sk. iedzīvotāju, tika pakļauti Trešā reiha militārajiem mērķiem. Vairāk kā pusmiljons šo valstu iedzīvotāju pildīja dienestu vācu vērmahtā, SS struktūrās, vietējā policijā vai citās bruņotās vienībās.
Šādu vienību formēšana bija iespējama pateicoties nacionālajam faktoram, t. i. 1939. un 1940. gada notikumiem, kuru gaitā Baltijas valstis tika iekļautas PSRS sastāvā un daļa Polijas tika pievienota padomju Ukrainas un Baltkrievijas padomju republikām. Šajā laikā notika minēto tautu sovjetizācija un vardarbība pret iespējamiem un iedomātiem ienaidniekiem. Rezultātā PSRS rietumu teritorijās jau Vācu – padomju kara pirmajos mēnešos bija vērojams augsts (salīdzinājumā ar citām padomju okupētajām teritorijām) iedzīvotāju pretpadomju noskaņojuma līmenis. Tas savukārt radīja labvēlīgus apstākļus šīm tautām sadarboties ar nacistiskās Vācijas okupācijas varu. Pēc profesora Ineša Feldmaņa teiktā „gan latvieši, gan arī citu Eiropas tautu svarīgs motīvs sadarbībai ar Vāciju bija „piedalīšanās krustakarā pret boļševismu”.1
Jau 1941. gada vasarā okupētajās teritorijās radās daudzskaitlīgas vietējās pašaizsardzības vienības, tādas kā Vietējās milicija (vācu valodā - Ortsmilitz), Kārtības dienests (vācu valodā - Ordnungsdienst), Pilsoņu zemessardze (vācu valodā - Bürgerwehr), Vietējā zemessardze (vācu valodā Heimwehr) un citas, kuru uzdevums bija kārtības uzturēšana un cīņa pret padomju partizāniem, kā arī atsevišķām Sarkanās armijas vienībām.
Taču šādu administrācijas sankcionētu vienību veidošanā pielietoja dažādus paņēmienus. Tā, ukraiņu un baltkrievu, kuriem vācieši pilnīgi neuzticējās, struktūrās tika iekļauts zināms skaits vācu personāla. …