Paraža ir uzvedības noteikumi, kas ieviesušies, tos atkārtoti pielietojot. Paražas ir uzvedības regulēšanas forma pirmatnējā sabiedrībā. Taču paražu tiesības ir senākā tiesību forma, kas izveidojās pirmatnējā sabiedrībā uz sociālo vai etnisko grupu paražu pamata. Paražu tiesības realizējas, ja paražas patstāvīgi un vienveidīgi ievēro pārliecībā par to juridisku nepieciešamību. Paražu tiesības nav devis likumdevējs, bet tās līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku, vienādas un ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē. To, cik paražu tiesības bija iesakņojušās Latvijas teritorijā pierāda fakts, ka no tām vadoties varēja izveidot iedzimto un vēlāk zemnieku tiesības.
Seno baltu un lībiešu tiesības pirmo reizi ir minētas miera un padošanās līgumos, kas tika slēgti starp Rīgas arhibīskapiju, Livonijas un Zobenbrāļu ordeni, kuršu un zemgaļu virsaišiem. Par paražu tiesību avotiem uzskata arī pierakstītās latviešu mutvārdu folkloras un stāstījumiem. Daudz informāciju var gūt no Latviešu Indriķa hronikā rakstītā.
Latviešu tiesību avoti – no folkloras viedokļa pierāda, ka latvieši ir dalīti šķirās, slāņos – kalpi, kungi. Latviešu senajās tiesībās liela nozīme ir piešķirta zobenam, tas tika izmantots gan civiltiesībās, piemēram, ģimenes tiesībās, kur zobens simbolizē vīra varu pār sievu. Pēc folkloras avotiem meita salauza vīra zobenu, ja gribēja atteikt bildinājumu. Saistību tiesībās zobens tika izmantots slēdzot līgumus un vienošanās.…