Barbaru paražu tiesības Rietumeiropā agrīnajos viduslaikos. Lex Salica 5.gs.

Ģermāņu valstīs un cilšu apvienībās bija liels tiesību raibums. Gandrīz vai katrai ciltij un katram novadam bija savas tiesības. Tās bija nerakstītas paražu tiesības. Romieši no sava viedokļa raudzījās nicinoši uz ģermāņu valstīm un viņu tiesībām, nosaucot tās par barbaru valstīm un barbaru tiesībām. Franku valstī karalis Hlodvigs lika saviem rakstīt pratējiem uzrakstīt saliešu franku tiesības. No tā arī uzrakstītās tiesības dabūjušas nosaukumu Saliešu likums Lex Salicia. Otrs franku zars – ribuāru franki (Reinas krasta franki, vācu val. Uferfranken) dzīvoja pēc Lex Ribuaria, sakšiem bija Lex Sacsonum, burgundiešiem – Lex Burgundorum u.c. Taču visievērojamākais likums bija saliešu frankiem – Sāliešu likums, kas tika pārrakstīts 89 reizes, veicot tajā grozījumus, labojumus un papildinājumus. Pirmoreiz Sāliešu likums uzrakstīts V gs. beigās – VI gs. sākumā.
Barbaru likumi aptver visdažādākās dzīves puses un tiesu prakses gadījumus. Latīņu valodā gadījums ir casus – kāzuss. No tā radies termins kazuistika. Kazuistika liecina par zemu tiesiskās kultūras līmeni. Barbaru likumos bez kādas sistēmas uzskaitīti atsevišķi likumpārkāpumi un par tiem paredzēts naudas sods. Galvenais barbaru likumu uzrakstīšanas mērķis bija izbeigt tolaik plaši izplatīto asinsatriebību, kuras dēļ gāja bojā ne vien atsevišķi cilvēki, bet veselas dzimtas un pat ciltis.
Barbaru tiesības tālu atpalika no senajām romiešu tiesībām, kam bija raksturīga arī laba juridiskā metodoloģija, skaidri formulēti principi un sistēma. Barbaru likumos mēs neko tādu neatrodam.
Sāliešu tiesības ir visvecākais un ietekmīgākais “barbaru” tiesību krājums. Ar laiku tās it kā uzsūca sevī vairāku citu “barbaru”, piemēram, sakšu, frīzu,


tīringiešu, alemāņu un langobardu tiesību saturu. Ar to arī izskaidrojams to ilgais piemērošanas laiks.…