Par valdošo stilu Eiropas mākslā baroks kļūst laikā no 16.gs beigām līdz 18.gs vidum. Baroka stila nosaukums sākotnēji pauda negatīvu vērtējumu. To radīja tie vēlāko laiku kritiķi, kuru izsmiekls un sašutums vērsās pret 17.gs. mākslas tendencēm. Romas arhitekti vēlējās lauzt klasiskās vienkāršības un līdzsvara normas un būvēt interesantākas, dramatiskākas ēkas. Tādēļ viņi savas celtnes papildināja ar kupoliem, skulpturālām grupām, krāšņiem rotājumiem un akmens kalumiem.
19. gadsimta piecdesmitajos gados mākslas vēsturnieks J. Burkharts pirmoreiz interpretēja baroku kā vēsturisku stilu, posmu, kas likumsakarīgi nomainīja vēlīno renesansi, bet 80. gados pirmoreiz tika definētas baroka arhitektūras galvenās stilistiskās iezīmes. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados mākslas vēsturnieki iekļāva baroka ietvaros arī mūziku un teātri.
2. Vārda “baroks” izcelsme
Baroka etimoloģija (vārda izcelšanās) ir izvērsta un sazarota. Šā vārda nozīmi ir skaidrojuši vairāki autori dažādos laikaposmos, un sākumā tam ir bijuši dažādi skaidrojumi. Itālijā vārds “baroks” tika lietots, lai norādītu uz sarežģītu un nepatiesu domu gaitu. Savukārt franču “baroque” saista ar portugāļu vārdu “barroco” un spāņu “barrueco”, kuri apzīmēja nepareizas formas pērli.
Latviešu valodā lietojamais vārds “baroks” ir uzskatāms par terminu, kas pārņemts no vācu “der Barock”, jo vācu mākslas zinātnes terminoloģija agrāk latviešu rakstītājiem bija visvairāk pieejamā. Savukārt vācu “der Barock” nāk no franču “baroque”.
Vārds “baroks” pirmoreiz sastopams 16. gadsimta beigās bez noteikta šā vārda tulkojuma. 18. gadsimtā termins guva vispārēja estētiska vērtējuma nozīmi, bet tas vienmēr bija negatīvs - klasicisma pārstāvjiem baroks asociējās ar kaut ko dīvainu, pārblīvētu, slimīgu.…
