Bija laiks, kad Latvijā vairs nebija neviena bebra. Tos ieveda no ārzemēm, lai atjaunotu to populāciju. Tas bija rets un gandrīz nesastopams dzīvnieks, bet nu visiem zināms, ka bebri Latvijā jau sen vairs nav retums un gandrīz vai katrs otrais meža vai pļavu īpašnieks, kura zemes gabalā nelaimīgā kārtā ir kāds grāvis vai neliela tērcīte vai cits ūdens pleķītis, ir saskāries ar šo dzīvnieku darbiem un nedarbiem. Zemkopības ministrijā tik vien nosaka, ka par bebru appludinātām platībām nekādas kompensācijas nepienākas un cilvēki šādos gadījumos, lai vēršas pie vietējiem medniekiem.
Mēs nolēmām izzināt bebrus un to nodarīto posu apkārtējai videi, jo tas mūs ļoti ieinteresēja. Bebri jau apdzīvojuši visu Latvijas teritoriju, bet mēs aplūkosim Smiltenes apkārtni.
Darba mērķis:
Izpētīt bebrus un to ietekmi uz Smiltenes apkārtni un rast risinājumus, kā novērst bebru radītos zaudējumus.
Darba uzdevums:
Studēt literatūras avotus un citus resursus par bebriem.
Veikt sabiedrības aptaujas par bebriem, lai uzzinātu to atrašanās vietas.
Pētīt bebru populācijas izplatību Smiltenes apkārtnē.
Izdarīt secinājumus.
Lielgrauzēju kārtas zīdītājdzīvnieks; kažokzvērs. Dzīvo gan ūdenī, gan uz sauszemes. Ķermeni (garums 70 – 100 cm, masa 13 – 30 kg) klāj apmatojums, ko veido rupji akotmati un bieza, mīksta pavilna. Apmatojuma krāsa gaišbrūna līdz melnbrūna. Galva maza, ar strupu purnu. Kājas īsas, pakaļkāju pirkstus apņem peldplēve (līdz ar to pakaļkāju pēdas stipri lielākas par priekškāju pēdām). Aste plakana, lāpstveida (garums 25 – 32 cm, platums 11 – 13 cm), bez apmatojuma. Peldēšanas laikā aste darbojas kā stūre. Bebrs ir ļoti spēcīgs, kaltveidīgi priekšzobi, kas piemēroti pat lielu koku nograušanai. [9]
Arī mūsdienās lielai sabiedrības daļai priekšstats par bebru dažkārt ir visai neskaidrs.
Visbiežāk bebrus sajauc ar plēsēju kārtas (Carnivora) sermuļu dzimtas (Mustelidea) pārstāvi ūdru (Lutra lutra), kas tāpat kā bebrs mīt saldūdeņos, taču pārtiek galvenokārt no zivīm, vēžiem, moluskiem, putniem un abiniekiem atkarībā no gadalaika. Tā, piemēram, pie ūdru alām Gaujas vidustecē var atrast pat veselas kaudzes tukšu gliemeņvāku.
Ļoti svarīgi veidota ir bebra aste – vienīgi šai dzimtai raksturīga, saplacināta, airveidīga vai lāpstveidīga, klāta ar ragvielas plāksnītēm (nevis ar zvīņām, kā bieži mēdz teikt). Star plāksnītēm apmēram milimetru platās josliņās redzama kopīgā ragvielas pamatne un rudimentāri matiņi. Peldot aste noder gan par airi, gan par stūri, bet, sēžot un “sukājoties”, bebrs asti iespiež starp pakaļkājām un izvirza uz priekšu. Bebram sēžot sniegā, aste sargā vēdera dobuma orgānus un vārīgās pakaļpēdas no apsaldēšanas. Ejot, nedaudz paceltā aste, kas zvalstās no vienas puses uz otru, pāri pēdām atstāj raksturīgu līkumainu sliedi.…
