Bedības ir mūža pēdējais gods, kad latviešu dievestības uztverē miruša cilvēka augumu nodod Mārai – Zemes Mātei, bet dvēseli aizvada pie Dieva un Mūža Mātes Laimes.
Māte, mana mīļā māte, Rokat mani priekš pusdienas,
Ne tu mana mūža māte; Pēc pusdienas nerokat,
Tā saulīte, tā zemīte, Pēc pusdienas veļu bērni
Tā bij mana Mūža Māte. Veļu vārtus aizvēruši.
Mirušā apglabāšana sakņojas dziļi katras tautas reliģijā un ieskatos par dzīvību un nāvi. Šo rituālu ietekmē arī konkrētas tautas dzīves un dabas apstākļi un bieži arī svešas tautas un reliģijas ietekme, kas parasti neizplatās miera ceļā, kā tas noticis arī mūsu zemē.
Kā redzam dainās, latvietis no miršanas nebaidās, jo saprot to kā pāreju no dzīves Šai saulē uz dzīvi Viņsaulē, kas ir dabīga gaita – Dieva likums.
Dainās redzam arī latvieša sapratni par to, ka cilvēku veido it kā trīs daļas: AUGUMS– kas pēc nāves izirst; VELIS – auguma vieliskais dvīnis, kas turpina dzīvot veļos arī pēc auguma fiziskās nāves; DVĒSELE – kas, augumam nomirstot, aiziet pie Dieva. Mirušā velis nonāk veļu valstībā, kas ir Māras jeb Veļu Mātes gādībā, bet dvēsele atgriežas atpakaļ pie Dieva. Šī aiziešana ir sāpīga palicējiem un bieži grūta aizgājējam, tomēr ir skaidrs, ka mirušajam atgriešanās Šai saulē nav sagaidāma. Aizgājēja dvēselei kādreiz ir grūtības ar pāriešanu no vienas Saules otrā, un tā mēdz kavēties pusceļā. Lai viss noritētu bez grūtībām, palicējiem ir jāveic visi rituāli, kas katrā tautā ir bijuši zināmi, cik tālu vien sniedzas tautas atmiņa.…
