Bērna ar Dauna sindromu integrācija sabiedrībā

Līdz 19.gadsimtam bērni ar īpašām vajadzībām ģimenēs tika uzskatīti par slogu un apgrūtinājumu. Tādi bērni palika mājās, kur par viņiem rūpējās ģimenes locekļi, vai arī viņi tika ievietoti īpašās iestādēs. Bet nu jau vairākus gadus mūsu valstī notiek diskusijas un pat mēģinājumi bērnus ar speciālām vajadzībām integrēt sabiedrībā. Integrācija ir izpratne, ka ikvienai personai ir tiesības pilnīgai līdzdalībai sabiedrības dzīvē. Diemžēl arī šobrīd mēs sabiedrību nosacīti varētu iedalīt vairākās daļās:
cilvēki, kas piekrīt vecajiem uzskatiem, ka šie bērni jāizolē no pārējās sabiedrības daļas;
cilvēki, kuri ir pilnīgi vienaldzīgi, jo tas nav aizskāris viņu personīgo dzīvi;
cilvēki, kuri varbūt izjūt žēlumu pret šādiem bērniem, bet kuriem trūkst zināšanu un informācijas par viņu spējām un varēšanu normāli uzvesties;
cilvēki, kuriem ir cieša saskare tieši ar šādiem bērniem, un kuri vēlas, lai šo bērnu dzīve netiktu nosodīta un kaut kādā veidā atraidīta.
Es uzskatu, ka bērnam nav jājūtas vainīgam par to, ka viņa attīstība un spējas neatbilst mūsu priekšstatiem par to, kādam viņam ir jābūt. Viņš ir tāds, kāds viņš ir. Un vēl gribētu piebilst, ka neatkarīgi no mūsu attieksmes šie bērni ir bijuši un būs mūsu sabiedrības daļa. Strādājot speciālajā internātskolā ar bērniem, kuriem ir Dauna sindroms, ievēroju, ka viņi spēj attīstīties un pilnveidoties gan fiziski, gan garīgi. Tātad iespējams, ka varētu būt panākumi arī viņu integrācijai sabiedrībā. Pedagogs varētu būt šī procesa pilnveidotājs un arī sabiedrības informētājs. Ievērojot problēmas aktualitāti, jo tā skar mani personīgi kā pedagogu, tika izvēlēta diplomdarba tēma: “Bērna ar Dauna sindromu integrācija sabiedrībā”.…