Mana referāta tēma ir saistīta ar cilvēka attīstības vecumposmiem. Esmu apskatījusi trīs no sešiem cilvēka vecumposmiem. Zīdaiņa periodu, mazbērna periodu un pirmskolas vecuma periodu. Visa pamatā ir iedalījums pēc cilvēka vecuma, kas izpaužas izmaiņās gan cilvēka fiziskajā, gan garīgajā uzbūvē konkrētā vecuma posmā.
Aplūkojot vecuma posma jēdzienu, jāizdala ir divi attīstības virzieni: bērna fiziskā un fizioloģiskā attīstība, organisma nobriešana, nervu sistēmas un tās funkciju izmaiņas un psihiskās attīstība, jeb sociālās izmaiņas, kas saistītas ar sociālo lomu, funkcijām, kuras izpilda bērns.
Ko nozīmē jēdziens „vecums”, „vecuma īpatnība”? Risinot šo jautājumu, mums jāsaskaras ar laika jēdzienu. Vai tie ir viena indivīda nodzīvotie gadi? Piemēram, mani vai kāda no jums nodzīvoti gadi? Laikam piemīt divas īpašības. Viena no tām izpaužas gadu daudzumā. Taču cilvēka vecums nav tikai viņa nodzīvotie gadi. Laikam piemīt arī otra īpašība, kas saistīta ar indivīda dzīves telpu, vietu, kurā izmainās cilvēka psiholoģiskie spēki. Vecums ir atvasināta kategorija no laika jēdziena, kas raksturojas ar šādiem parametriem: ar ilgumu, virzību, robežām. Ar vecuma jēdzienu saistīta attīstība. Vecums ir attīstības forma.
Laika posmā no dzimšanas līdz skolas vecumam bērns gan garīgi, gan fiziski attīstās visintensīvāk. Šajā posmā iemantotais kļūst par pamatu visu speciālo zināšanu un iemaņu apguvei turpmāk dažādos darbības veidos. Bērnam veidojas ne tikai tās psihiskās īpašības, kas nosaka viņa uzvedības vispārīgo raksturu, attieksmi pret visu apkārtējo, bet arī psihiskās kvalitātes, kuras izpaužas kā jaunveidojumi.
Vecumu posmu problēma ir centrālā problēma netikai visai bērnu psiholoģijai, bet arī atslēga visiem prakses jautājumiem.
…