Bērns kā potenciālais vardarbībā cietušais

Secinājumi
Bērns parasti jūtas atbildīgs par to, kas notiek ar viņu. Ja pret bērnu izturas varmācīgi, viņš vaino sevi. Bērns var iedomāties, ka ir pelnījis fizisku vardarbību, jo uzvedies slikti. Bērns var iedomāties, ka ir pelnījis seksuālu vardarbību, jo pats vēlējies tuvas, emocionāli siltas attiecības. Daudzi bērni cenšas sevi aizsargāt, tomēr viņiem tas neizdodas. Bērns izjūt bezspēcību.
Lai vardarbībā cietis bērns tiktu galā ar traumu, viņam jāpalīdz atjaunot drošības sajūtu un uzticēšanos sev un citiem, jāsamazina tālākas vardarbības risks- jāpalīdz apzināties savas tiesības uz nevardarbīgām attiecībām un jāiemāca sevi aizsargāt.
Visizplatītākā vardarbības forma ir psiholoģiskā (emocionālā) vardarbība. Visbiežāk par psiholoģisko vardarbību tiek uzskatīti visi uzvedības modeļi. Psiholoģiskās vardarbības izmantošana tās upurim var atstāt paliekošas sekas.
Diemžēl lielākā daļa upuru, izjūtot kaunu, nemeklē palīdzību ne policijā, ne arī pie psihologa. Bailes no vajāšanas. Tādēļ arī daļa sieviešu neziņo policijai, jo baidās, ka ļaundaris atriebsies.
Cietušajiem ir dažādas vajadzības, kas jānodrošina, lai palīdzētu tiem atgūties no noziedzīga nodarījuma: nepieciešamība tikt atzītiem un saņemt cieņas pilnu attieksmi, būt aizsargātiem un atbalstītiem, nodrošināt taisnīguma un tiesas pieejamību un saņemt kompensāciju un taisnīguma atjaunošanu.
…